Neparasts darbs, bet mani tas aizrauj
Neparasts darbs, bet mani tas aizrauj
RĪTA klusumu iztraucē manas motorlaivas dūkoņa, kad es atstāju miegaino Gibsonsas ostu. Svīst gaisma, un man ir laiks doties savās neparastajās ”medībās”.
Kanādas rietumu krastā daudzas profesijas ir saistītas ar mežsaimniecību un mežizstrādi, un manējā ir viena no tām. Tomēr tā ir arī ļoti neparasta profesija — es vācu noklīdušos baļķus. Šim amatam ir sena vēsture. Daži no maniem kolēģiem ir baļķu vācēji jau ceturtajā paaudzē. Var teikt, ka manas profesijas ļaudis ir nodarbojušies ar atkritumu savākšanu otrreizējai pārstrādei jau ilgi pirms tam, kad šāda izejvielu taupīšanas metode ieguva plašu popularitāti. Es strādāju Hova līcī un Džordžijas šaurumā, kas atdala Vankūveras salu no Britu Kolumbijas krasta. Šis rajons ir tikai neliela daļa no Vankūveras baļķu savākšanas apgabala.
Mežizstrādes uzņēmumi baļķus visbiežāk transportē, sasietus plostos vai sakrautus liellaivās, jo pārvadāt tos pa ūdeni ir vislētāk. Tā kā Kanādas rietumu krastu apskalo Klusais okeāns, ūdens te netrūkst, tomēr daudzu iemeslu dēļ pludināt baļķus un vadīt liellaivas šajos ūdeņos nemaz nav tik vienkārši. Vēji te ir svārstīgi, plūdmaiņas notiek strauji un vētras bieži vien izceļas pavisam negaidīti, tāpēc daudzi baļķi ceļā tiek pazaudēti. Šo baļķu meklēšana ir baļķu vācēju uzdevums.
Pazaudēto baļķu atgūšana
Pārdošanai derīgus baļķus, kas pazuduši no plostiem un liellaivām, savākt drīkst vienīgi tie, kam ir izsniegta īpaša licence. Kopā ar licenci, par kuras atjaunošanu katru gadu jāmaksā noteikta summa, vācējs saņem arī marķējamo āmuru, uz kura ir licences numurs. Viņš vāc baļķus, ko atrod peldam jūrā vai izskalotus krastā zemāk par paisuma pilnlīmeni. Katru atrasto baļķi vācējs vispirms marķē, uzsitot uz tā savu individuālo numuru.
Šajā darbā ir vajadzīga arī kārtīga laiva. Mums neder parastās izpriecu laivas — mēs lietojam nelielus, izturīgus transportlīdzekļus ar ļoti biezu korpusu, sākot no laivām ar piekaramo motoru un beidzot ar maziem velkonīšiem. Laivas priekšgalā ir dzelzs zobi baļķu stumšanai, un mēs vienmēr ņemam līdzi krietnu krājumu aptuveni četrarpus metrus garu, izturīgu virvju, kurām galā piestiprināts metāla kāsis.
Atraduši derīgu baļķi, mēs stingri iedzenam kāsi baļķī un piesienam virvi pie laivas. Laivā ir arī viss nepieciešamais drošības aprīkojums.Ikviens iesācējs drīz vien pamana, ka baļķu vācēja darbs ir krietni sarežģītāks, nekā pirmajā brīdī šķiet. Lai kādi būtu laika apstākļi, visu gadu darbs ik dienu sākas rītausmā. Ziemā var gadīties, ka vispirms jāizlauž ledus, lai vispār tiktu ārā no ostas.
Kur mēs atrodam baļķus? Tas lielā mērā ir atkarīgs no diviem faktoriem — plūdmaiņām un vējiem. Pieredzējis baļķu vācējs no rīta pirms izbraukšanas izpēta plūdmaiņu grafiku. Mūsu darbam vislabvēlīgākais ir augsts paisums, jo tas atnes visvairāk baļķu, turklāt baļķus ir vieglāk novilkt no liedaga, kad ūdens līmenis ir augsts.
Ļoti svarīgi ir pastāvīgi ņemt vērā laikapstākļus. Mēs nemitīgi vērojam vēja virziena un ātruma izmaiņas, debesis, mākoņu kustību un ūdens krāsu. Dienvidaustrumu vējš nes lietu, turpretī rietumu vējš parasti nozīmē skaidras debesis un nemierīgu jūru. Ziemeļaustrumu vējš, ko vietējie sauc par
skvamišu, ziemā sola salu, lielus viļņus, sniegu un — kā mēs ceram — arī pazaudētus baļķus.Vienmēr ir aizraujoši iedzīt savu kāsi peldošā baļķī, bet krastā izskalotu baļķu novilkšana no liedaga ir īsts piedzīvojums. Zemūdens akmeņi, kas slēpjas pie paša ūdens līmeņa, var aizķert laivas korpusu un nodarīt lielu postu, tāpēc ne brīdi nedrīkst zaudēt modrību.
Atrastos baļķus mēs aizvelkam uz vietām, kas ir aizsargātas no vēja un viļņiem, un tur tie paliek līdz kārtējai promvešanas dienai. Reizi nedēļā mēs savācam visus baļķus (aptuveni 50 līdz 100) no savām ”krātuvēm” un aiztransportējam uz pieņemšanas punktiem, kur tos nosver un novērtē. Pēc tam mēs saņemam naudu par nodotajiem baļķiem.
Varbūt izklausās, ka tas ir viegls un patīkams veids, kā pelnīt iztiku, taču tāds iespaids ir maldīgs. Šis darbs nav domāts mazdūšīgajiem, jo tajā ir papilnam briesmu un riska. Nevērība pret laika apstākļiem vācējam var ļoti dārgi maksāt. Par laimi, Hova līča apkaimē netrūkst no vēja pasargātu vietu, kur mēs varam patverties un nogaidīt, līdz vētra pierimst. Ārkārtīgi bīstama situācija izveidotos arī tad, ja ziemas laikā kāds neuzmanīgs baļķu vācējs pārkristu pār bortu, jo ledainajā ūdenī viņš jau pāris minūtēs būtu pagalam. Un vai atceraties tās virves, ar kurām mēs velkam baļķus? Ja kāsis nav iedzīts baļķī pietiekami stingri, tas var izrauties laukā un kā lingas mests akmens lidot laivas virzienā. Par laimi, tikai dažiem baļķu vācējiem ir gadījies, ka kāsis viņiem ir trāpījis, bet, ja tā gadās, to ir grūti aizmirst.
Prieks par padarītu darbu un tuvība ar dabu
Kāpēc man patīk darbs, ko es daru? Hova līcis un tā apkaime ir iecienīta atpūtas vieta, kur daudzi mēdz lielā ātrumā vizināties ar burulaivām. Tā kā šai apkārtnē ir ļoti daudz salu, te ir arī simtiem vasarnīcu un daudz motorlaivu. Rosīga ir arī prāmju satiksme, ko izmanto gan vietējie, gan iebraucēji. Ņemot vērā, kādas briesmas rada ūdenī peldošie baļķi, nav grūti saprast, cik mūsu darbs ir svarīgs.
Savākdami noklīdušos baļķus, mēs vairojam ūdens satiksmes drošību. Reizēm baļķi, kas mirkuši ūdenī jau ilgu laiku, sāk grimt. Tāds baļķis, no kura virs ūdens palikuši vairs tikai daži centimetri, laivām ir nopietns drauds. Taču mums tas ir gluži derīgs kokmateriāls, ko ir vērts savākt un pārdot, turklāt tā mēs palīdzam gan padarīt drošākus ūdensceļus, gan arī sakopt vidi.
Šis darbs mani aizrauj un valdzina. Tajā neviena diena nelīdzinās iepriekšējai. Kad esmu izbraucis jūrā, plašais skats, kas paveras visapkārt, mainās ik brīdi. Esmu redzējis neticami skaistus ziemas saulrietus, kas sniegam kalnu galotnēs liek iekvēloties sārtās ugunīs. Tādos brīžos es jūtu, ka no visas sirds mīlu salto, sāļo jūras gaisu, kas kniebj man vaigos.
Braukājot ar laivu un meklējot baļķus, bieži vien gadās ieraudzīt savvaļas dzīvniekus. Esmu sastapis ūdrus, caunu, jūraslauvas un neskaitāmus roņus un vērojis, kā ērgļi ķer zivis un brieži peld no salas uz salu. Ir tik aizraujoši redzēt, kā delfīns draiskojas laivas motora saceltajos viļņos, garām slīd pelēkie vaļi vai aiztraucas zobenvaļu bariņš!
Mans vectēvs sāka nodarboties ar jūrā ieskaloto baļķu vākšanu 20. gadsimta 30. gados. Mīlestību pret ūdeņiem un šo amatu viņš nodeva tālāk saviem dēliem. Mans tēvs savukārt to ieaudzināja saviem bērniem, un, kad es izaugu, arī es izvēlējos šo nodarbošanos. Protams, tas nav vissvarīgākais uzdevums manā dzīvē. Galvenais man ir kalpošana Dievam, un tā nes man daudz lielāku gandarījumu. Tomēr es esmu ļoti priecīgs, ka arī savu maizes darbu, ko strādāju jau gandrīz 50 gadus, varu darīt ar aizrautību. Es vēl aizvien ar nepacietību gaidu katru jaunu darba dienu, lai kāptu laivā un dotos meklēt baļķus.
Arī mana ģimene strādā kopā ar mani. Reizēm siltos vasaras vakaros mēs visi dodamies darbā uz kādu piekrasti. Kad, vilkdami savus baļķus, mēs saulrietā atgriežamies ostā, kaiju klaigām skanot virs galvas, un laiva zīmē ūdenī mirdzošu sliedi, bet krastmalā sāk iedegties pirmās ugunis — tas ir brīdis, kad pārņem dziļš miers un sajūta, ka esi saskaņā ar Radītāju. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc es mīlu savu darbu. (Atsūtīts.)
[Attēls 10. lpp.]
Baļķu vācējs piestiprina krastā izskalotu baļķi
[Attēli 10. lpp.]
Vācot baļķus, bieži gadās sastapt savvaļas dzīvniekus
[Attēls 11. lpp.]
Hova līča baļķu pieņemšanas stacija darbojas arī ziemā