Abroljusa. Turi acis vaļā!

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA BRAZĪLIJĀ

SEŠPADSMITAJĀ gadsimtā jūrnieki, tuvodamies koraļļu rifiem pie Brazīlijas krastiem iepretī tagadējam Baijas štatam, brīdināja savus biedrus ar saucieniem: ”Abra os olhos!” (”Turi acis vaļā!”) Nostāsti vēstī, ka tieši no šiem bieži atkārtotajiem brīdinājuma vārdiem savu nosaukumu ir ieguvusi piecu mazu saliņu grupa, kas atrodas šai apvidū, — Abroljusas arhipelāgs.

Abroljusa ir izvietojusies Atlantijas okeāna dienvidos pavisam tuvu krastam, aptuveni 80 kilometru attālumā no tādām piekrastes pilsētām kā Karavelasa un Alkobasa, taču arhipelāgu ieskauj koraļļu rifi, kas to padara grūti pieejamu. Kartēs neatzīmētie rifi un bargās atlantiskās vētras būtu likušies pietiekami draudīgi, lai vairākums jūrnieku neiedrīkstētos kuģot šajos ūdeņos, ja vien viņus turp nevilinātu lielā peļņa, ko solīja kupraino vaļu bari.

Vaļu medības un novērojumi

19. gadsimtā vaļu medības kļuva par vienu no galvenajiem ienākumu avotiem piekrastes zvejnieku pilsētās. Vaļu mednieki vispirms apmeklēja īpašu misi, kuras laikā vietējais mācītājs svētīja viņu laivas, un tad airēja vai burāja uz arhipelāgu. Kā viņiem izdevās pieveikt milzīgos dzīvniekus? Mednieki izmantoja vaļu mātes instinktu. Vispirms viņi harpunēja mazuli un tad ar tā palīdzību pievilināja mātīti. Nomedītos vaļus viņi tauvā vilka uz krastu un pēc tam nogādāja vienā no sešām Karavelasas vaļu pārstrādes fabrikām, kur no tiem ieguva vērtīgo trānu.

Taču 19. gadsimta vidū līdz ar vietējā trāna tirgus sabrukumu sāka apsīkt arī vaļu medības un pārstrāde. Abroljusa savulaik bija bijusi viena no kupraino vaļu iecienītajām vairošanās vietām, bet 20. gadsimta sākumā, kad vaļu medības bija turpinājušās jau gadu desmitiem, vaļi arhipelāgu bija gandrīz pilnībā pametuši, tāpēc arī vaļu medības šajā apvidū galu galā izbeidzās. Pēdējais valis tika harpunēts 1929. gadā.

Jauna lappuse arhipelāga vēsturē pavērās 1983. gadā, kad arhipelāga piecas salas un Abroljusas rifs — kopumā 910 kvadrātkilometru platība — tika pasludināti par jūras nacionālo parku. Piecdesmit gadus tikpat kā nekas nebija dzirdēts par vaļu klātbūtni arhipelāga tuvumā, bet 1987. gadā pētnieki ziņoja, ka parka teritorijā pamanīti vaļi, un nolēma veikt tālākus pētījumus. Sev par pārsteigumu viņi atklāja, ka arhipelāga ūdeņos atkal vairojas kuprainie vaļi.

Ziņas par vaļu atgriešanos izplatījās, un Abroljusa aizvien biežāk tika daudzināta kā īsts paradīzes  stūrītis, tāpēc arhipelāgā pamazām sāka parādīties pirmie tūristi. Nesen arhipelāgu apmeklēja kāda ģimene. Skaidrā vasaras rītā viņi Karavelasas ostā iekāpa zvejas laivā, lai dotos sešu stundu ilgajā braucienā uz Abroljusu. Lūk, ko viens no viņiem stāsta par salu apciemojumu.

Lielo cepuru siena

”Kamēr Manuels, mūsu vedējs, piesardzīgi stūrēja laivu cauri Sienu rifam, es sāku saprast, kāpēc senie portugāļu jūrnieki baidījās no šiem ūdeņiem. Jūrā vīdēja līdz 20 metru augstas koraļļu kolonnas dažādās krāsās. Šīm kolonnām, kuru diametrs pie ūdens virsmas sasniedz 50 metrus, ir otrādi apgriezta konusa forma, tāpēc vietējie tās iesaukuši par lielajām cepurēm. Dziļumā daudzas kolonnas ir saplūdušas kopā, veidojot gigantiskas arkas un koridorus un pat 20 kilometru garas sienas, kuru augšdaļa paceļas virs ūdens. Tās tad arī ir Sienu rifa sienas.

Kad rifs palika aiz muguras, pie apvāršņa parādījās Abroljusa. Pa gabalu piecas salas izskatās kā milzu ķīļi, kas peld okeānā. Ģeologi spriež, ka tālā pagātnē šos grandiozos iežu blāķus no okeāna dzīlēm, domājams, izcēlis augšup kāpjošas lavas spiediens. Iznākumā visām salām ir līdzīgs reljefs — dienvidaustrumos no ūdens izslienas stāva klints, bet virzienā uz dienvidrietumiem sala pakāpeniski pazeminās un sašaurinās, līdz nolaidenais krasts beidzas ar šauru pludmales strēli.

Pēc neilga laika mēs jau varējām saskatīt Santabarbarā, lielākajā no salām, bāku un divstāvu mājas, kas izkārtojušās ne visai taisnā rindā. Pārtiku un citas preces Brazīlijas Vides un atjaunojamo dabas resursu institūta (IBAMA) darbiniekiem un Brazīlijas jūras kara flotes personālam, kas dzīvo uz salas, piegādā kuģītis, kas ierodas reizi pa divām nedēļām. Nav grūti iztēloties, ka kuģīti nepacietīgi gaida ne tikai cilvēki, bet arī vietējās kazas — salinieku pārtikas rezerve, pie kuras paredzēts ķerties, ja rastos ārkārtēji apstākļi. Salā nav atļautas nedz pansijas un viesnīcas, nedz arī bāri un restorāni. Ja tūristi vēlas te pārnakšņot, viņiem jāguļ laivās, kas noenkurotas pie salas krastiem.

Kamēr Manuels uzmanīgi izmeta enkuru, paturēdams acīs koraļļu rifu, mūsu laivā iekāpa divi IBAMA inspektori un paskaidroja dažus no nacionālā parka noteikumiem. Tūristiem atļauts apmeklēt tikai divas salas, Siribu un Redondu, staigāt drīkst tikai pa iezīmētām takām un vienīgi gida  pavadībā. Aizliegts makšķerēt un vākt suvenīrus — nedrīkst ņemt pat nevienu oli no pludmales. Arī vaļu vērošana ir stingri reglamentēta. Vaļiem drīkst tuvoties, lielākais, trīs laivas, un tām nav atļauts piebraukt dzīvniekiem tuvāk par 100 metriem. Ja valis piepeld tuvu pie kādas laivas, tās motors ir jāizslēdz un to drīkst atkal ieslēgt vienīgi tad, kad valis ir uzniris. Ja vaļi sāk izrādīt satraukuma pazīmes, laivām jādodas prom.

Acis mielo putnu bagātība

Putnu te ir ļoti daudz. Abroljusā ligzdo faetonputnu, maskoto un brūno sullu, krāšņo fregatputnu un tumšo zīriņu kolonijas.

Pirmajā dienā, kad mēs kāpaļājām pa Siribas akmeņaino krastu, IBAMA zinātnieks Džordans parādīja mums sullu un faetonputnu ligzdas. Sullas labprāt ligzdo atklātā vietā, turpretī faetonputni dod priekšroku klinšu spraugām, kur ligzdas ir pasargātas no brāzmainajiem vējiem, kas varētu tās izpostīt.

Putnu vidū īpaši izceļas fregatputns, kura ķermenis ir aptuveni tik liels kā vistai. Riesta sezonā fregatputnu tēviņa savdabīgais rīkles maiss kļūst koši sarkans un piebriest regbija bumbas lielumā. Paradoksālā kārtā šie putni, kas ir atkarīgi no jūras, baidās no ūdens. Fregatputnu dziedzeri neizdala pietiekami daudz taukainā sekrēta, lai ieziestu spalvas tik bagātīgi, ka, putnam nirstot pēc zivīm, tās nepiesūktos ar ūdeni.

Taču ūdensnecaurlaidīga spalvu tērpa trūkumu ar uzviju atsver fregatputnu izcilā lidotprasme. Ar saviem iespaidīgajiem spārniem, kuru plētums sasniedz divus metrus, tie uztver siltās gaisa strāvas un gandrīz nekustīgi karājas gaisā, vērodami, vai neparādīsies kāda sulla — viņu nelabprātīgais zvejas partneris. Tiklīdz sulla ir noķērusi zivi, fregatputns šaujas lejup un uzbrūk sullai ar savu garo, āķveidīgi noliekto knābi, un dažkārt tam izdodas izraut sullai lomu tieši no knābja. Ja izbiedētā sulla izmet savu guvumu, fregatputns metas zivij pakaļ un veikli to saķer, pirms tā pazūd ūdenī. Bet ja nu sulla jau paspējusi zivi norīt? Uzmācīgie fregatputni mēdz pat vajāt sullas tik ilgi, līdz tās atrij savu laupījumu.

Zemūdens ainava

Otro dienu Abroljusā mēs pavadījām, pētot zemūdens pasauli. Ūdens temperatūra arhipelāgā nekad nenoslīd zem 24 grādiem, un redzamība sasniedz 15 metrus. Lai nirtu rāmajos, seklajos salu piekrastes ūdeņos, nav vajadzīgs dārgs ekipējums — pietiek ar elpojamo caurulīti, masku un pleznām. Kad spilgtie saules  stari ielaužas šajā ūdeņu valstībā, tajos spoguļojas zivju bari, zaļi, violeti un dzelteni koraļļi un sārti sūkļi un aļģes. Mēs peldamies šajos atspulgos, un mūs apmirdz daudzkrāsaina gaisma. Koraļļu sugu skaits te ir mazāks nekā daudzos citos tropu rifos, taču dažas no tām nav atrodamas nekur citur.

Neparasti zilie ūdeņi ir bagāti ar zivīm, kas pārstāv vairāk nekā 160 sugas. Jūras iemītnieku izmēru un formu bagātība ir nebeidzama: laiku pa laikam gadās ieraudzīt kādu jūras bruņrupuci kareti, tāpat te var sastapt eņģeļzivis, ķirurgzivis, adatzivis, papagaiļzivis, milzīgos jūras asarus un murēnas. Zivis ir tik rāmas, ka vārda tiešā nozīmē ēd no rokas, un, kad viss ir apēsts, tās maigi skrubina pirkstus cerībā atrast vēl kādu kriksīti.

Vaļi ir klāt!

Trešās dienas pievakarē mēs devāmies atceļā uz Karavelasu, pretrunīgu jūtu pārņemti. Abroljusa bija mani apbūrusi, tomēr es jutos nedaudz vīlies, jo mēs nebijām redzējuši nevienu vali. Taču, kad bijām braukuši kādu pusstundu, Manuels piepeši izsaucās: ”Skatieties — vaļi!” Aptuveni 200 metru attālumā no laivas bija parādījušies trīs kuprainie vaļi — divi pieaugušie un mazulis. Mēs skaidri redzējām vaļu milzīgo spuru balto apakšu. Viens no vaļiem, jādomā, aiz ziņkārības piepeldēja vēl tuvāk un vairākas minūtes turējās blakus laivai. Kad valis izdarīja lēcienu, skats bija gandrīz neticams. Dzīvnieka gigantiskais ķermenis līdz pusei izcēlās virs ūdens un tad atmuguriski gāzās atpakaļ, uz brīdi iezīmējot okeāna virsmā dziļu vagu. Salas pamazām palika aizvien tālāk un tālāk aiz muguras, bet mēs vēl labu brīdi varējām saskatīt vaļu astes spuras un dzīvnieku izšļāktās strūklas. Bija prieks redzēt, ka kuprainie vaļi ir atgriezušies arhipelāga ūdeņos.”

Neskaidra nākotne

Vaļu medības vairs neapdraud Abroljusu, bet citi draudi joprojām pastāv. Būtu nereālistiski domāt, ka šīs salas ir iespējams pasargāt no vides problēmām. Kāds okeanogrāfs izteicās: ”Nepietiek saudzēt vienu arhipelāgu un ierobežot cilvēku iekļūšanu tajā, ja apkārt viss tiek postīts.”

Daudzi zinātnieki uzskata, ka Sienu rifa balēšana, kas liecina par rifa sīciņo aļģu bojāeju, ir globālās sasilšanas rezultāts. Šķiet neizbēgami, ka mežu izciršana kontinentā un augsnes erozija, kuras dēļ upes ieskalo jūrā aizvien vairāk sanesu, galu galā ietekmēs arhipelāga koraļļus. Turklāt, ar katru gadu pieaugot tūristu skaitam, dabas sargiem jābūt modriem, lai nepieļautu, ka Abroljusa kļūtu pati par sava pirmatnējā skaistuma upuri.

Taču pagaidām neviens no šiem draudīgajiem mākoņiem, kas vīd pie Abroljusas horizonta, nav aptumšojis tās krāšņumu — vērotāju acis priecē valdzinošie akrobāti vaļi, daudzveidīgā putnu populācija un unikālie koraļļi. Gandrīz piecus gadsimtus pēc atklāšanas Abroljusa joprojām ir vieta, kur ir vērts turēt acis vaļā. Ikviens, kas to apmeklē, redzēs daudz brīnišķīgu ainu un gūs neaizmirstamus iespaidus.

[Karte 15. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

BRAZĪLIJA

ABROLJUSA

[Karte 15. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

ABROLJUSAS ARHIPELĀGS

Siriba

Redonda

Santabarbara

Gvarita

Sueste

[Attēls 15. lpp.]

Abroljusas bāka, celta 1861. gadā

[Attēls 16. lpp.]

Fregatputns

[Attēls 16. lpp.]

Smadzeņkorallis

[Norāde par autortiesībām]

Enrico Marcovaldi/Abrolhos Turismo

[Attēls 16. lpp.]

Eņģeļzivs

[Attēls 16. lpp.]

Maskotā sulla

[Attēls 17. lpp.]

Redonda

[Norāde par autortiesībām]

Foto da ilha: Maristela Colucci

[Attēls 17. lpp.]

Murēna

[Attēls 17. lpp.]

Ķirurgzivs

[Attēls 17. lpp.]

Faetonputns

[Attēls 18. lpp.]

Kuprainais valis ar mazuli