Palīdzības maratons — mīlestības izpausme
Palīdzības maratons — mīlestības izpausme
LAIKRAKSTA Houston Chronicle pieredzējušo redaktoru Ričardu Vāru pārsteigt ir grūti, tomēr pagājušajā gadā tā notika. ”Neko tamlīdzīgu es nekad neesmu redzējis,” viņš atzina. ”Tas ir neticami.” Līdzīgās domās bija arī Hjūstonas mērs Lī Brauns. Viņš teica: ”Kaut visi Hjūstonas iedzīvotāji varētu redzēt, ko jūs esat paveikuši! Es esmu ārkārtīgi pārsteigts.” Kas tik ļoti iespaidoja šos cilvēkus? Kā viens, tā otrs runāja par palīdzību, ko Jehovas liecinieki bija snieguši katastrofā cietušiem cilvēkiem. Kas tā bija par katastrofu? Kāda palīdzība tika sniegta, un kāpēc tā atstāja uz cilvēkiem tik lielu iespaidu?
Vēl nepieredzēti plūdi
2001. gada jūnija sākumā Teksasas štata dienvidaustrumu apgabalos plosījās tropiskā vētra, kas tika nosaukta par Elisonu. Piektdien, 8. jūnijā, Elisonas atnestās lietusgāzes pārplūdināja ceturto lielāko ASV pilsētu Hjūstonu * — diennakts laikā izkrita 1000 milimetri nokrišņu. Ūdens līmenis strauji cēlās, un drīz vien ūdens jau gāzās veikalos, birojos un tūkstošos dzīvojamo māju. Automaģistrāles Hjūstonas tuvumā pārvērtās krāčainās upēs, kuru varā bezpalīdzīgi tika pamestas gan vieglās automašīnas, gan lielie kravas furgoni. Augstā ūdens līmeņa dēļ bieži uz priekšu netika arī ugunsdzēsēju mašīnas un citu glābšanas dienestu auto. Lai glābtu cilvēkus, talkā tika ņemti helikopteri un izturīgie armijas transportlīdzekļi.
Kad pirmdien, 11. jūnijā, debesis beidzot noskaidrojās, kļuva skaidrs, ka Elisona nebija saudzējusi ne pašu pilsētu, ne tās iedzīvotājus. Bojā bija gājuši divdesmit divi cilvēki, no kuriem divi bija Jehovas liecinieki: kristiešu draudzes vecākais Džefrijs Grīns un viņa svaine Frīda Vilisa. * Bija cietušas aptuveni 70 000 mājas, un postījumi bija tik ievērojami, ka šie plūdi kļuva par vienu no briesmīgākajām dabas katastrofām, kas ir piemeklējusi kādu metropoli. Elisona radīja materiālos zaudējumus 5 miljardu dolāru apmērā — tik lielus zaudējumus nav nodarījusi neviena cita tropiskā vētra ASV vēsturē.
Brīvprātīgo straumes
Cilvēki bija šokā. Kāds palīdzības dienesta darbinieks stāstīja: ”Viņu gultas bija izmirkušas, grīdas — sabojātas, bērnu fotogrāfijas — aizskalotas.” Plūdos bija cietuši arī daudzi no 16 000 Jehovas liecinieku, kas dzīvo Hjūstonā un tās tuvumā. Bija izpostītas astoņas Valstības zāles un vairāki simti liecinieku māju. Daļā māju ūdens bija dažus centimetrus dziļš, bet citās tas sniedzās līdz jumtam. Kopumā plūdi bija skāruši vairāk nekā 80 draudzes. Tomēr katastrofā cietušie nebija pamesti vieni savā nelaimē. Dažu dienu laikā pilsētā atkal sākās ”plūdi” — šoreiz to pārplūdināja brīvprātīgo straumes. Kā tas tika noorganizēts?
Plūdu ūdeņi vēl nebija sākuši atkāpties, kad vietējo Jehovas liecinieku draudžu vecākie sāka rīkoties. ”Mēs sazvanījām un apmeklējām brāļus un māsas,” stāsta viens no draudzes vecākajiem. ”Pēc tam mēs novērtējām plūdu sekas, un jau pirmdien bija gatavs pārskats, kurā bija minēti visi plūdos cietušie,
izpostīto māju skaits un postījumu apmērs. To mēs aizsūtījām uz Jehovas liecinieku galveno pārvaldi Ņujorkā.” Pēc dažām dienām Jehovas liecinieku ASV filiāles birojs izveidoja palīdzības komiteju, kurā bija astoņi kristiešu vecākie, kas dzīvo Hjūstonā, un piešķīra līdzekļus katastrofas seku likvidēšanai. Komitejas uzdevums bija palīdzēt cietušajiem atgūt emocionālu līdzsvaru un organizēt vairāk nekā 700 māju atjaunošanu.”Kā lai mēs tiekam galā ar šo apjomīgo uzdevumu?” domāja komitejas locekļi. Vairākus vakarus līdz vēlai naktij viņi izstrādāja rīcības plānu. Tā īstenošanai palīgā tika aicināti liecinieki no vairāk nekā 160 draudzēm. ”Atsaucība bija milzīga,” stāsta komitejas vadītājs. ”Apmēram 11 000 liecinieku bija gatavi ziedot savu laiku un spēkus bez kādas atlīdzības.”
Cīņa ar pelējumu
Dažas dienas pēc plūdiem brīvprātīgie palīgi ķērās pie darba izpostītajās mājās — viņi noplēsa slapjos paklājus un citus grīdas segumus, sabojātās starpsienas, izvāca piemirkušās mēbeles, sašķiebušās durvis un visu pārējo, kas bija nonācis saskarē ar lietus un notekūdeņu sajaukumu. ”Mums rūpēja ne tikai brāļiem piederošo māju atjaunošana, bet arī viņu veselība,” stāsta viens no brīvprātīgajiem. Tā kā skapjos un starp sienu segumiem bija radusies labvēlīga vide
pelējumsēņu augšanai, kuras izdala toksīnus, mājas bija jāapstrādā ar dezinfekcijas līdzekļiem.Lai uzzinātu, kā pareizi jāveic dezinfekcija, vairāki Jehovas liecinieki lūdza palīdzību valsts dienestam, kas ir specializējies katastrofu seku likvidēšanā (FEMA). Kad šī liecinieku grupa bija saņēmusi nepieciešamo apmācību, katrs no viņiem kopā ar desmit brīvprātīgajiem devās uz kādu plūdos cietušu māju un parādīja tiem, kā veicama dezinfekcija. Nākamajā dienā arī šie desmit brīvprātīgie katrs apmācīja vēl desmit strādniekus. ”Dažās dienās to cilvēku skaits, kas prata dezinficēt, pieauga līdz vairākiem simtiem,” atceras kāds strādnieks. Pelējuma izplatība tika ātri apturēta. Pensionāri un pusaudži, kam bija skolas brīvdienas, strādāja pa dienu, bet vakarā viņus nomainīja citi brīvprātīgie. Sešu nedēļu laikā visas Jehovas liecinieku mājas bija izdezinficētas un vairs neradīja draudus veselībai.
Administratīvais centrs un septiņi reģionālie centri
Kamēr notika ēku dezinfekcija, palīdzības komiteja lielos daudzumos iepirka reģipša
plāksnes un citus celtniecības materiālus. Bet kur lai tos glabā? ”Kādas kompānijas vadītājs uzzināja par mūsu grūtībām un piedāvāja bez maksas izmantot 5000 kvadrātmetru lielu noliktavu,” stāsta komitejas pārstāvis. Noliktava bija tik plaša, ka tajā varēja ne tikai glabāt materiālus, bet arī ierīkot birojus. Šī noliktava kļuva par palīdzības darbu administratīvo centru, kurā gan darbadienās, gan brīvdienās no rīta līdz vakaram strādāja kādi divsimts trīssimts brīvprātīgie.Tā kā izpostītās mājas atradās ļoti plašā teritorijā, bija nepieciešams izveidot arī septiņus reģionālos centrus, kas tika iekārtoti Valstības zālēs. Nedēļas nogalēs šie centri zumēja kā bišu stropi. (Skat. ”Vienā no reģionālajiem centriem”.) Daudzi brīvprātīgie agrāk bija kopīgi cēluši Valstības zāles. Piemēram, palīgā bija ieradušies kvalificēti strādnieki no 11 reģionālajām celtniecības komitejām *, kas darbojas Ārkanzasā, Luiziānā, Oklahomā un Teksasā. Katrā centrā namdari, krāsotāji, santehniķi un citi speciālisti vadīja darbus un apmācīja citus. (Skat. ”Apmācība”.)
Darbības plāns un datu bāze
Saskaņā ar izstrādāto plānu celtniecības materiāli uz izpostītajām mājām bija jānogādā četros piegājienos un remontdarbi, kas bija iedalīti septiņos posmos, bija jāpaveic trīs nedēļas nogalēs. Pēc šāda plāna visi atjaunošanas darbi bija jāpabeidz apmēram sešos mēnešos.
Lai plāns izdotos, komiteja izveidoja 22 nodaļas, to vidū, piemēram, bija materiāltehniskās apgādes, izmitināšanas un autotransporta nodaļas. Visu nodaļu darbiniekiem bija pieejama plaša datu bāze, ko bija radījuši paši brīvprātīgie. Pirms remontdarbu sākuma brīvprātīgie desmit dienas bija ievadījuši datoros informāciju. Kādā ziņu avotā tas bija nosaukts par ”datu ievadīšanas maratonu”. Maratona beigās bija apkopoti daudzi noderīgi fakti. Piemēram, atlika paklikšķināt datora peli un ekrānā parādījās informācija par 11 000 brīvprātīgo: kad viņi ir pieejami, kādas ir viņu profesionālās iemaņas un kā ar viņiem sazināties. Vēlreiz paklikšķinot peli, varēja iegūt informāciju par izpostītajām mājām, remontdarbu gaitu un nepieciešamajām būvatļaujām. Datu bāzi nodēvēja par ”palīdzības kampaņas sirdi”.
Aizkustināti un pateicīgi
Mājas, kas bija izdezinficētas un izžuvušas, apmeklēja brīvprātīgie ar profesionālām iemaņām celtniecībā, lai noteiktu, kas būs nepieciešams remontdarbiem. ”Viņi precīzi aprēķināja visus materiālus, pat naglu skaitu,” stāsta komitejas pārstāvis. ”Mēs centāmies pēc iespējas taupīgāk izmantot gan naudu, gan saziedotos materiālus.” Pa to laiku citi brīvprātīgie pilsētas varas iestādēs ieguva vajadzīgās būvatļaujas.
Nākamajā posmā cietušās ģimenes tika aicinātas ierasties noliktavā un no vairākiem piedāvātajiem variantiem izvēlēties skapīšus, vinila grīdas segumus, paklājus un citas lietas zaudēto vietā. Plūdos cietušie bija aizkustināti, kad ieraudzīja visu, kas viņiem bija sagādāts, un bieži viņu acīs sariesās asaras. Tāpat cietušie varēja saņemt konsultācijas apdrošināšanas jautājumos un uzzināt, kādu palīdzību piedāvā valsts. Pēc tam tika noteikts, kad sāksies atjaunošanas darbi, un noteiktajā dienā, kad remontdarbu brigādēm bija nepieciešami celtniecības materiāli, tos piegādāja brīvprātīgie kravas automašīnu šoferi. Kāds vīrietis, kura māja tika atjaunota, teica savai sievai, Jehovas lieciniecei: ”Tavi ticības brāļi ir apbrīnojami. Tikko viena brigāde beidz darbu, ierodas nākamā. Viņi rosās kā skudras!”
Pamatdarbi katrā mājā ilga apmēram trīs nedēļas nogales. ”Taču dažreiz tie aizņēma arī piecas vai pat astoņas nedēļas,” atzina komitejas vadītājs. Kad vecās mājās tika nojauktas starpsienas, strādnieki bieži ieraudzīja bojājumus, kas bija radušies pirms plūdiem, un viņi nelika jaunas sienas, kamēr tie netika izlaboti. Kāds amatnieks stāstīja: ”Reizēm mēs ievērojām, ka statņos ir ieperinājušies termīti, tādā gadījumā mēs neturpinājām darbu, pirms tie netika iznīcināti. Mēs daudz strādājām pie ēku karkasa labošanas. Pēc remonta mājas bija kā jaunas.” Noteikti daudzi cilvēki, kuru mājas tika izremontētas, pievienotos
kāda mājas īpašnieka atzinīgajiem vārdiem: ”Mana māja tagad ir labākā stāvoklī nekā tad, kad es to nopirku.”Ātrā ēdināšana
Lai paēdinātu daudzos strādniekus, grupa Jehovas liecinieku iekārtoja virtuvi noliktavā, kas atrodas pie kādas Valstības zāles. Liecinieki no visas valsts ziedoja ledusskapjus, saldētavas, trauku mazgājamās mašīnas, plītis un citus virtuves piederumus. Katru nedēļas nogali 11 pavāri un vēl 200 brīvprātīgu palīgu pagatavoja tūkstošiem ēdiena porciju. Brālis, kas pārraudzīja darbu virtuvē, stāsta: ”Mēs jau 19 gadus esam gatavojuši ēdienu Valstības zāļu celtniekiem, bet mums pat prātā nenāca, ka kādreiz vajadzēs tikt galā ar tik grandiozu uzdevumu.”
Gatavais ēdiens tika ievietots 120 lielos konteineros, kurus ar 60 automašīnām nogādāja administratīvajā centrā un reģionālajos centros. Tur no katras brigādes ieradās viens pārstāvis un paņēma ēdienu visai brigādei. Brīvprātīgie strādnieki paēda savā darba vietā un atkal ķērās pie darba.
Uzdevums paveikts!
Visbeidzot 2002. gada aprīlī 11 700 brīvprātīgo bija paveikuši visus darbus un ilgākā palīdzības kampaņa Jehovas liecinieku organizācijas vēsturē bija sasniegusi savu mērķi. Brīvprātīgie strādnieki bija pavadījuši 1 000 000 stundas, remontējot vai atjaunojot 8 Valstības zāles un 723 dzīvojamās mājas. Kāds kristietis pauda daudzu citu jūtas, kad ar pateicības asarām acīs teica: ”Es sirsnīgi pateicos Jehovam un visiem brīvprātīgajiem palīgiem. Ir tik patīkami piederēt pie mīlošas brāļu saimes!”
[Zemsvītras piezīmes]
^ 4. rk. Hjūstonā ir mazāk iedzīvotāju nekā Ņujorkā, Losandželosā un Čikāgā. Hjūstonā un tās piepilsētās dzīvo aptuveni 3 500 000 cilvēku, un platības ziņā tās aglomerācija līdzinās Kurzemes novadam.
^ 5. rk. Džefrija un Frīdas bērēs ieradās 1300 draugu un ticības biedru. Tas sniedza lielu mierinājumu Abigailai — Džefrija sievai un Frīdas māsai.
^ 15. rk. Reģionālo celtniecības komiteju pamatuzdevums ir Jehovas liecinieku sapulču ēku celtniecība.
[Papildmateriāls/Attēls 21. lpp.]
VIENĀ NO REĢIONĀLAJIEM CENTRIEM
Ir sestdiena, pulkstenis rāda 7.00 no rīta. Hjūstonas ziemeļaustrumos Valstības zālē, kur iekārtots reģionālais centrs nr. 4, brīvprātīgie palīgi jautri čalo, malko kafiju un tiesā virtuļus. Lai šeit nokļūtu, daži ir mērojuši pat simtiem kilometru garu ceļu. Bet 7.30 dzīvespriecīgās sarunas norimst un centra pārraugs sāk Bībeles panta apspriešanu. Pēc tam viņš paziņo, ka svētdien pulksten 7.30, pirms brīvprātīgie strādnieki dosies katrs uz savu darba vietu, notiks Sargtorņa studija, un viņš aicina visus piedalīties ar savām atbildēm vai nu angļu, vai spāņu valodā. Viņš nodod sveicienus no Jehovas liecinieku galvenās pārvaldes, un tie tiek uzņemti ar skaļiem aplausiem.
Pēc tam centra pārraugs pastāsta jaunāko informāciju par palīdzības darbu norisi un sirsnīgi pateicas visiem par atsaucību. Viņš pajautā: ”Vai kāds no klātesošajiem nezina, kur viņam šodien jāstrādā un kas jādara?” Neviena roka nepaceļas. ”Un cik cilvēku ēdīs pusdienas?” Acumirklī gaisā uzšaujas visas rokas un zāli pāršalc skaļi smiekli. Beigās tiek pateikta lūgšana un 250 brīvprātīgu strādnieku — vīrieši un sievietes, jaunieši un vecāka gadagājuma ļaudis — dodas uz savu darba vietu, sagatavojušies vēl vienai spraigai darba dienai.
Tas pats norisinās pārējos sešos reģionālajos centros un noliktavā. Tikmēr virtuvē brīvprātīgie jau darbojas gar katliem — ap pusdienlaiku taču visā Hjūstonā vairāk nekā 2000 izsalkušu brīvprātīgo gaidīs siltu maltīti.
[Papildmateriāls/Attēls 22. lpp.]
APMĀCĪBA
Palīdzības maratona laikā brīvprātīgi amatnieki vadīja nodarbības, lai iemācītu citiem brīvprātīgajiem konkrētus darbus. Daudzi iemācījās dezinficēt mājas, citi — celt starpsienas un piestiprināt virtuves skapīšus. Vēl citi apguva apmetēju un krāsotāju darbus. Nodarbības tika ierakstītas videolentē, un tad ieraksti tika izmantoti reģionālajos centros, lai apmācītu citus brīvprātīgos. ”Nodarbību mērķis bija nodrošināt augstu remontdarbu kvalitāti,” atzīmēja kāds palīdzības komitejas loceklis.
[Attēls]
Speciālisti vada nodarbības
[Papildmateriāls 24. lpp.]
”DIEVA PIRKSTS”
Kad notiek dabas katastrofas, cilvēki reizēm saka, ka tas ir ”Dieva pirksts”. ”Taču patiesībā ”Dieva pirksts” bija visa tā palīdzība, ko šajos mēnešos sniedza daudzi brīvprātīgie. Mūsu brālība ir īsts brīnums!” paskaidro viens no palīdzības komitejas locekļiem. Palīdzības maratona laikā katru nedēļas nogali palīgā ieradās apmēram 2500 cilvēku. Komitejas vadītājs stāsta: ”Brīvprātīgie palīgi atcēla atvaļinājumus, mainīja ģimenē ierasto kārtību un atlika kādas personīgas ieceres uz vēlāku laiku, lai bez atlīdzības piedalītos vienā no lielākajām palīdzības akcijām, kādu ir īstenojuši Jehovas liecinieki.”
Brīvprātīgajiem, kas piedalījās ilgajā palīdzības maratonā, bija nepieciešama pašaizliedzība. Kāds brīvprātīgais strādnieks, kas iztiku pelna, strādājot 50 stundas nedēļā, no paša sākuma līdz beigām piedalījās remontdarbos un ik nedēļas tiem ziedoja 40 stundas. ”Jehova man deva spēku,” viņš atzīst. ”Paziņas man jautāja: ”Vai tev par to maksā?” — un es tiem atbildēju: ”Naudai šajā gadījumā nav nekādas nozīmes.”” Pēc aizņemtas darba nedēļas laicīgajā darbā kāda ģimene nedēļas nogalēs ieradās palīgā no Luiziānas štata, lai gan ceļa kopgarums turp un atpakaļ ir 800 kilometri. Daudzi brīvprātīgie strādāja no saullēkta līdz saulrietam un pēc tam devās mājupceļā. 30 kvalificēti strādnieki, kuri ceļā bija pavadījuši septiņas līdz desmit stundas, atzina, ka pūles bija tā vērtas. Kāda brīvprātīgā palīdze strādāja maizes darbā līdz pusčetriem un pēc tam līdz desmitiem vakarā palīdzēja administratīvajā centrā. Turklāt viņa ieradās palīgā arī brīvdienās. Viņa saka: ”Es jūtos gandarīta.”
Šie un citi brīvprātīgie bija gatavi palīdzēt, jo izjuta brālīgu mīlestību, kas ir raksturīga patieso kristiešu iezīme. (Jāņa 13:35.) Pēc administratīvā centra apmeklējuma Hjūstonas mērs atzina: ”Jūs uzskatāt, ka jādzīvo tā, kā to liek Dievs, un jūs tiešām rīkojaties saskaņā ar savu pārliecību.”
[Attēls 20. lpp.]
Hjūstona plūdu ielenkumā (2001. gada 9. jūnijs)
[Norāde par autortiesībām]
© Houston Chronicle
[Attēls 21. lpp.]
Automaģistrāles pārvērtušās upēs
[Attēls 21. lpp.]
Ūdens pārplūdināja mājas
[Attēli 23. lpp.]
Daļa no tūkstošiem Jehovas liecinieku, kas piedāvāja savu palīdzību
[Attēls 24. lpp.]
Pavāri sagatavoja vairāk nekā ceturtdaļmiljonu porciju
[Norāde par attēla autortiesībām 19. lpp.]
NOAA