Māte viena, raižu daudz

”Man bieži jācīnās ar sāpīgām emocijām. Reizēm es caurām naktīm sēžu vannas istabā un raudu. Tas nudien ir smagi.” (DŽENETA, KAS VIENA AUDZINA TRĪS BĒRNUS.)

IEMESLI, kāpēc ģimenēs mēdz būt tikai viens no vecākiem, ir ļoti dažādi. Gadās, ka bērni paliek bez tēva vai mātes kara, dabas katastrofu vai slimību dēļ.

Citos gadījumos bērnu vecāki nolemj nestāties laulībā. Zviedrijā, piemēram, gandrīz puse bērnu dzimst ārlaulībā. Nepilnas ģimenes veidojas arī laulību šķiršanas dēļ. Spriežot pēc pētījumu rezultātiem, ir paredzams, ka vairāk nekā 50 procenti amerikāņu bērnu kādā savas bērnības posmā dzīvos nepilnā ģimenē.

Specifiskas grūtības

Sevišķi smagā situācijā ir mātes, kas nesen kļuvušas par atraitnēm. Viņas nomāc sēras par zaudēto dzīvesbiedru, taču viņām ir jāuzņemas atbildība par ģimeni. Šīm sievietēm jārisina materiālas problēmas un jāmierina savi bērni, un pielāgošanās jaunajiem apstākļiem var prasīt mēnešus vai pat gadus. Daudzām atraitnēm ir ārkārtīgi grūti uzņemties šos papildu pienākumus, tāpēc var gadīties, ka bērni nesaņem pietiekamu vecāku gādību tieši tajā laikā, kad viņiem visvairāk vajadzīga uzmanība un atbalsts.

Mātes, kas palikušas vienas, jo nav apprecējušās ar sava bērna tēvu, bieži ir ļoti jaunas un nepieredzējušas. Iespējams, viņām nav izdevies pabeigt mācības skolā. Trūkstot pienācīgām darba iemaņām, pastāv lielāka varbūtība, ka viņas būs trūcīgas un strādās mazatalgotu darbu. Ja vecāki vai citi radinieki neatbalsta šīs vientuļās mātes, viņām papildu raizes sagādā vajadzība gādāt, lai bērns pa dienu būtu labi aprūpēts un pieskatīts. Neprecētu māti varbūt nomoka tādas sāpīgas emocijas kā kauns un vientulības sajūta. Dažas no viņām varbūt baidās, ka bērna dēļ nekad nespēs atrast sev labu vīru. Kad bērni, kas aug šādās ģimenēs, mazliet paaugas, viņus, iespējams, sāk tirdīt neatbildēti jautājumi par promesošo tēvu un viņi sāk ilgoties, lai tas viņus atzītu.

Arī tie vecāki, kas piedzīvo šķiršanos, izjūt milzīgu spriedzi. Dažos šķiršanās uzjundī lielas dusmas. Reizēm mazvērtības un atstumtības sajūtas dēļ vecāki nespēj sniegt bērniem vajadzīgo emocionālo atbalstu. Mātēm, kurām pirmo reizi radusies nepieciešamība strādāt algotu darbu, varbūt ir grūti tikt galā ar pienākumu gādāt par ģimeni. Iespējams, viņas jūt, ka viņām nav ne laika, ne spēka, lai pievērstu papildu uzmanību bērniem, kuru dzīvē vecāku šķiršanās tāpat ir izraisījusi krasas izmaiņas.

 Šķirto vecāku problēmas

Vecāki — arī tie, kas audzina bērnus vieni, — apzinās, ka viņu bērnu individuālās vajadzības ir atšķirīgas un tās pastāvīgi mainās. Ja vecāki ir šķīrušies, viņiem var rasties specifiskas grūtības, mēģinot ieaudzināt savos bērnos garīgu vērtību izpratni.

Piemēram, daži vecāki, kas ir Jehovas liecinieki, pēc laulības šķiršanas nedzīvo kopā ar saviem bērniem. Viņi cenšas panākt, lai viņiem būtu apciemojuma tiesības tādā laikā, kad viņi var kopā ar bērniem doties uz kristiešu sapulcēm. Tādā gadījumā bērniem rodas iespēja regulāri būt kopā ar kristiešu draudzi, un tas ļoti nāk viņiem par labu.

Šķirtajiem vecākiem, kas nevar bieži pavadīt laiku kopā ar bērniem, īpaši jādomā par to, kā apliecināt viņiem savu mīlestību un pieķeršanos. Lai sekmīgi pildītu vecāku pienākumus, ir jāņem vērā bērna mainīgās emocionālās vajadzības, it sevišķi tad, kad bērns sasniedz pusaudža vecumu un viņa dzīvē aizvien lielāku vietu aizņem draugi un dažādas nodarbības ārpus mājas.

Tāpat vecākiem jācenšas saprast bērnu spējas, personību un domāšanas veidu. (1. Mozus 33:13.) Vecākiem un bērniem ir nepieciešamas tuvas un sirsnīgas attiecības un sarunas, viņu starpā jāpastāv brīvai un atklātai domu apmaiņai. Ir svarīgi, lai bērniem būtu vieta vecāku dzīvē un vecākiem — bērnu dzīvē.

Jābūt saprātīgiem

Ja vecāki ir šķīrušies, bērnam tik un tā nāk par labu pastāvīgs kontakts ar abiem vecākiem. Ja vecākiem ir atšķirīgi reliģiskie uzskati, piemēram, viens no viņiem ir Jehovas liecinieks, bet otrs ne, regulāras un atklātas sarunas palīdz izvairīties no liekām nesaskaņām. ”Jūsu lēnība [”saprātīgums”, NW] lai kļūst zināma visiem cilvēkiem,” rakstīja apustulis Pāvils. (Filipiešiem 4:5.) Bērni ir jāmāca cienīt abu vecāku tiesības uz savu reliģisko pārliecību.

Piemēram, tēvs, kurš nav Jehovas liecinieks, varbūt pieprasa, lai bērns kopā ar viņu apmeklē dievkalpojumus baznīcā. Ko darīt mātei, kura ir lieciniece? Arī viņa var iepazīstināt bērnu ar saviem reliģiskajiem uzskatiem. Ar laiku bērns varēs pieņemt pats savus lēmumus reliģiskos jautājumos, kā to izdarīja Timotejs, kuram māte un vecāmāte mācīja Bībeles principus. (2. Timotejam 3:14, 15.) Ja bērns jūtas neērti, apmeklējot kādas citas reliģijas ceremonijas,  viņš var padomāt par tādu Bībelē aprakstītu cilvēku kā Naāmans, kurš arī pēc tam, kad bija pievienojies patiesajai pielūgsmei, pildīja savu pienākumu pavadīt valdnieku uz Rimona namu, kur tas veica reliģiskas ceremonijas. Šis piemērs var nostiprināt bērna pārliecību, ka Jehova viņu mīl un saprot, lai gan viņam ir jābūt klāt neierastos reliģiskos pasākumos. (2. Ķēniņu 5:17—19.)

Vecākiem jācenšas veidot savu bērnu domāšanu un izprast viņu jūtas. (5. Mozus 6:7.) Tiesa, māte, kas nekad nav bijusi precēta, varbūt kaunas par savu kādreizējo dzīvesveidu. Tomēr viņai jāatceras, ka bērnam ir divi bioloģiskie vecāki. Bērni vēlas saņemt informāciju par abiem vecākiem, un viņiem ir svarīgi just, ka viņi ir vajadzīgi un nav nākuši pasaulē tikai nelaimīga gadījuma dēļ. Ja māte runā par klāt neesošo tēvu ar cieņu un sniedz bērnam atbildes un paskaidrojumus, ko viņš savā vecumā var saprast un kas viņam jāzina, viņa var ar mīlestību vairot bērnā drošības un stabilitātes sajūtu.

Vecākiem jāņem vērā, ka pirmos iespaidus par mīlestību un varu bērns gūst no savām attiecībām ar vecākiem. Ja kristieši, kam ir bērni, īsteno savu varu ar mīlestību, viņi sagatavo bērnu tam, lai viņš spētu mīlēt Jehovu un cienītu kārtību, kas pastāv kristiešu draudzē. (1. Mozus 18:19.)

Bērni, esiet atsaucīgi!

Bērniem, kas aug nepilnās ģimenēs, ir svarīgi saprast, ka tas, cik saskanīga būs ģimenes dzīve, lielā mērā ir atkarīgs arī no viņu atsaucības. (Efeziešiem 6:1—3.) Paklausīdami mātei, bērni apliecina, ka viņi to mīl un ciena visu to lielo darbu, ko māte dara, lai ģimene būtu mierīga un laimīga. Tā kā domu apmaiņa nevar būt vienpusēja, bērniem, ko audzina tikai māte, jāapzinās, ka viņiem jācenšas atbalstīt mātes centienus uzturēt ģimenē brīvu un atklātu  gaisotni. (Salamana Pamācības 1:8; 4:1—4.)

Šādiem bērniem bieži vien nākas uzņemties dažādus pienākumus agrāk nekā tiem, kas aug kopā ar abiem vecākiem. Ja viņus māca pacietīgi un ar mīlestību, zēni un meitenes, agrīnā vecumā apgūstot dzīvē nepieciešamās iemaņas, var iegūt pārliecību par saviem spēkiem un savas vērtības apziņu. Turklāt viņiem var uzticēt daļu no mājas darbiem, lai viņi palīdzētu rūpēties par mājsaimniecību.

Tas nenozīmē, ka mātei, kas audzina bērnus viena, ir jācenšas tos pārtaisīt par maziem, patstāvīgiem pieaugušajiem, kuriem nav vajadzīgas vecāku rūpes un audzināšana. Atstāt mazus bērnus savā vaļā nekādā gadījumā nav prātīgi.

Vecākiem, kas vieni audzina bērnus, reizēm veidojas nepareizs priekšstats, ka viņu attiecībām ar bērniem jābūt kā līdzīgam ar līdzīgu. Protams, tuvas attiecības ir ļoti svarīgas, tomēr viņiem jāatceras, ka bērniem ir vajadzīgi vecāki un ka bērns emocionāli nav pietiekami nobriedis, lai kļūtu par savas mātes vai tēva uzticības personu un līdzvērtīgu biedru. Bērniem ir vajadzīgs, lai māte uzvestos kā māte un tēvs kā tēvs.

Ja māte un bērni nepilnajā ģimenē ar mīlestību atbalsta cits citu, viņu ģimenes dzīve var būt sekmīga. Tā kā mūsdienās aizvien vairāk bērnu aug nepilnās ģimenēs, katram būtu jācenšas saprast, ar kādām problēmām šīs ģimenes saskaras, un būtu jābūt gatavam sniegt tām sirsnīgu uzmundrinājumu un palīdzību.

[Papildmateriāls/Attēls 9. lpp.]

Iespaids uz bērniem

Vidēji nepilnajās ģimenēs vecāki var veltīt katram bērnam mazāk laika nekā tajās ģimenēs, kurās vecāki audzina bērnus abi kopā. Dažkārt māte (vai tēvs) dzīvo kopā ar partneri, ar ko viņa (vai viņš) nav stājusies laulībā. Taču tāds kopdzīves veids ir nestabilāks par laulību. Ja bērni aug šādā ģimenē, pastāv liela varbūtība, ka viņi pieredzēs, kā viņu dzīvē nomainās dažādi pieaugušie.

Saskaņā ar dažu pētījumu rezultātiem, ”nepilno ģimeņu bērniem caurmērā ir nestabilāka dzīve nekā bērniem, kas auguši ģimenēs ar tradicionālu struktūru”. Taču sīkāka analīze liecina, ka ”galvenais iemesls, kāpēc starp bērniem no dažādām ģimenes formām pastāv zināmas atšķirības”, iespējams, ir ienākumu līmenis. Tas, protams, nenozīmē, ka nepilno ģimeņu bērni ir lemti neveiksmei. Saņemot pareizu audzināšanu un vadību, viņi var pārvarēt negatīvo faktoru ietekmi.