Reliģiska dilemma koloniālajā Brazīlijā

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA BRAZĪLIJĀ

BRAZĪLIJAS pilsētas Salvadoras ostas rajonā 1996. gada 30. novembrī notika īpaša sanāksme, ko bija organizējusi Pasaules baznīcu padome un uz ko bija ieradušies misijas un evaņģelizācijas jautājumiem veltītās pasaules konferences pārstāvji. Tā bija zīmīga vieta — agrākajos gadsimtos tieši šajā ostā tika pārdoti miljoniem afrikāņu vergu. ”Šī jūra nav aizmirsusi viņu asaras,” sacīja kāds garīdznieks, runājot par gūstekņu briesmīgo ceļojumu. Īpašajā piemiņas dienā tika izteikta nožēla par kristietības skandalozo piedalīšanos vergu tirdzniecībā, kā to nosauca viens no sanāksmes dalībniekiem. Kā reliģija bija saistīta ar vergu tirdzniecību koloniālajā Brazīlijā?

”Zudušo dvēseļu glābšana”

1441. gadā, gandrīz 60 gadu pirms Brazīlijas oficiālās atklāšanas, portugāļu jūrasbraucējs Antans Gonsalvišs, sagūstījis afrikāņus, aizsūtīja uz Portugāli pirmo kuģi ar afrikāņu vergiem. Viduslaiku sabiedrībā lielākoties netika apšaubīts, vai ir ētiski padarīt par vergiem karagūstekņus, īpaši tos, ko baznīca dēvēja par ”neticīgajiem”. Taču ienesīgajai mierlaika vergu tirdzniecībai, kas sāka zelt nākamajos divos gadu desmitos, bija vajadzīgs kāds attaisnojums. Daži apgalvoja, ka, paverdzinot afrikāņus, viņi ”glābj zudušās dvēseles”, proti, atbrīvo šos svešzemniekus no pagāniskā dzīves veida.

1455. gada 8. janvārī pāvests Nikolajs V izdeva bullu Romanus Pontifex, kurā oficiāli atbalstīja jau plaukstošo vergu tirdzniecību. Tā izrādījās, ka baznīca verdzībai nelika nekādus šķēršļus. Tieši pretēji, daži garīdznieki ”to dedzīgi aizstāvēja”, norāda brazīliešu vēsturnieks Žuans Dornass Filju. Bija radīti visi priekšnoteikumi, lai Brazīlijā, kad tur apmetās portugāļu kolonisti, izplatītos verdzība.

”Vienīgā iespēja”

1549. gadā jezuītu misionāri, kas ieradās Brazīlijā, satraukti atklāja, ka lielāko darba spēka daļu veido nelikumīgi sagūstīti vergi. Zemes īpašnieki ar varu tos bija piespieduši strādāt viņu saimniecībās un cukurniedru plantācijās. ”Lielākoties viņus moka sirdsapziņa vergu dēļ,” 1550. gadā rakstīja Brazīlijas jezuītu priekšnieks Manuels de Nubrega. Tomēr zemes īpašnieki neatteicās no vergiem, kaut arī tas nozīmēja, ka baznīca viņiem varēja neatlaist grēkus.

Bet drīz vien jezuīti Brazīlijā bija dilemmas priekšā. Ierobežoto naudas līdzekļu dēļ viņiem bija grūti nodarboties ar labdarību. Līdzekļus viņi varētu iegūt, ja apstrādātu valdības piešķirto zemi un gūto peļņu izmantotu reliģiskiem mērķiem. Bet kas lai apstrādā jezuītu laukus? Kā raksta portugāļu vēsturnieks Žorže Koutu, ”vienīgā iespēja bija izmantot nēģeru vergus — šī iespēja radīja morālas dabas iebildumus, taču Brazīlijas jezuītu priekšnieks izlēma tos neņemt vērā”.

Jezuīti pievienojās aizvien augošajam zemes īpašnieku slānim, kas neatlaidīgi pieprasīja afrikāņu vergus. Indiāņu vergiem bija grūti pielāgoties smagajam darbam lielajās saimniecībās, viņi bieži sacēlās vai bēga prom  uz mežiem. * Bet afrikāņu vergi jau bija pārbaudīti Portugāles kolonizēto Atlantijas okeāna salu cukurniedru plantācijās. ”Viņi nekad nebēga projām, turklāt viņiem nemaz nebija, kur bēgt,” rakstīja kāds tā laika aculiecinieks.

Tā ar garīdznieku svētību tika ievests aizvien vairāk afrikāņu vergu, un Brazīlija kļuva atkarīga no aizokeāna vergu darba. 1768. gadā Santakrusas jezuītu saimniecībā jau strādāja 1205 vergi. Zemi un vergus lielā daudzumā iegādājās arī benediktieši un karmelīti. ”Klosteri ir pilni ar vergiem!” 19. gadsimtā sašutis rakstīja verdzības pretinieks Žuakīns Nabuko.

Tā kā lauksaimniecībā valdīja sīva konkurence, baznīcas īpašumos vergi bieži tika nostrādināti bez žēlastības. Vēstures profesors Stjuarts Švarcs pieminēja, ka pat no tiem garīdzniekiem, kas kritizēja varmācīgu izturēšanos pret vergiem, daudzi ”afrikāņus vērtēja ļoti zemu” un ”uzskatīja, ka pārmācība, miesas sodi un darbs ir vienīgais, ar ko no vergiem var izdzīt māņticību, slinkumu un neaptēstību”.

”Verdzības teoloģija”

Mēģinot nogludināt pretrunas starp kristīgajām vērtībām un iekārtu, ko uzturēja nežēlīga ekspluatācija, garīdzniecība atrada morālu pamatojumu verdzībai — radīja, kāda teologa vārdiem runājot, verdzības teoloģiju. Tā kā garajā ceļā uz Jauno pasauli liela daļa vērtīgās ”kravas” gāja bojā, jo vergu kuģu tilpnes bija pārpildītas un tur plosījās slimības, baznīca uzstāja, ka afrikāņi pirms brauciena ir jākristī. * Protams, viņi gandrīz nekad pirms kristīšanas netika mācīti ticības jautājumos. (Skatīt ”Jauni kristieši?”.)

Jebkurā gadījumā garās darba dienas un katastrofāli sarukušā dzīves ilguma dēļ vergiem nebija tikpat kā nekādu iespēju praktizēt savu jauno ticību. Taču šo problēmu atrisināja baznīcas mācība par to, ka ”ķermenis un dvēsele ir šķirti”.  Garīdznieki sprieda: ”Jā, afrikāņi ir pakļauti smagai verdzībai, bet viņu dvēsele ir brīva. Vergiem savs pazemojums jāuzņem ar prieku un jāsaprot, ka Dievs viņus tādā veidā gatavo nākamajai godībai.”

Vergu īpašniekiem baznīca atgādināja, ka tiem ir morāls pienākums ļaut vergiem apmeklēt baznīcu, svinēt baznīcas svētkus un precēties. Priesteri nosodīja pārāk nežēlīgu apiešanos, bet neaizmirsa arī uzsvērt, ka ir bīstami būt pārāk iecietīgiem. ”Lai savā laikā ir gan pēršana, gan važas — pienācīgā kārtā un ar mērenību —, un tad jūs redzēsiet, ka kalpu dumpīgums drīz vien izgaist,” ieteica kāds jezuītu priesteris.

Tikai daži cilvēki uzskatīja, ka afrikāņi jāpievērš ticībai nevardarbīgā ceļā. Bet atklāti verdzības aizstāvji, to vidū Brazīlijas bīskaps Azeredu Koutinju, sludināja, ka vergu tirgotāji patiesībā darot labu afrikāņiem! Savā verdzības aizstāvībai veltītajā darbā, kas tika publicēts 1796. gadā, Koutinju rakstīja: ”Vai tad būtu labāk, ja kristietība ļautu [afrikāņiem] nomirt pagānismā un elkdievībā, nevis mūsu svētajā ticībā?” Ievērojams jezuītu misionārs Antoniu Vieira afrikāņiem teica: ”Jums bezgala jāpateicas Dievam, ka.. viņš jūs atvedis uz šo zemi, kur, mācīti ticībā, jūs dzīvojat kristīgi un esat glābti.”

Verdzības cena

Atbalstot verdzību, baznīca cerēja ”izglābt zudušās dvēseles”. Bet cerētais neīstenojās, jo afrikāņi ietiepīgi negribēja atteikties no savām reliģiskajām paražām un uzskatiem. Tā tika radīti reliģiskas šķelšanās iedīgļi, un mūsdienās ļoti daudzu brazīliešu reliģija ir katolicisma un afrikāņu cilšu ticējumu sajaukums.

Kaut arī koloniālajā Brazīlijā baznīcas politika, kas saskanēja ar tā laika ekonomiskajām vajadzībām, daudziem likās derīga, pēc ilgāka laika kļuva redzams, ka tās sekas ir katastrofiskas. Baznīcas nostāja izraisīja cilvēku ciešanas un nāvi, un tas lika apšaubīt baznīcas rīcības ētiskumu. Kā norādīja kāds vēsturnieks, verdzības attaisnošana līdzinājās tai attieksmei, kādu aprakstīja pravietis Jesaja: ”Ļaunu sauc par labu un labu par ļaunu.” (Jesajas 5:20.)

 Nežēlīga verdzība nav saskaņā ar Bībeli

Bībele dara zināmu, ka Dievs Jehova nav apmierināts ar to, ka cilvēki ”valda pār citiem sev par nelaimi”. Pie šādas valdīšanas pieder arī nežēlīga verdzība. (Salamans Mācītājs 8:9.) Piemēram, izraēliešiem dotajos Dieva likumos bija noteikts, ka cilvēka nolaupīšana un pārdošana ir sodāma ar nāvi. (2. Mozus 21:16.) Tiesa, senajā Dieva tautā bija vergi, bet šī verdzība nelīdzinājās tai varmācīgajai apspiešanai, par ko ir runa šajā rakstā. Par to, ka verdzība Dieva tautā nebija nežēlīga, skaidri liecina fakts, ka daži vergi izraēlieši izlēma palikt pie saviem kungiem arī tad, kad viņiem bija iespēja kļūt brīviem. (5. Mozus 15:12—17.) Tāpēc ir absolūti nepiedodami, atsaucoties uz Svētajiem rakstiem, apgalvot, ka verdzība senajā Izraēlā attaisno to necilvēcību, kāda ir bijusi vērojama vēstures gaitā. *

Dievs Jehova savos Rakstos ir apsolījis, ka drīz tiks darīts gals visām verdzības formām. Mēs varam būt ļoti priecīgi, ka Dieva jaunajā pasaulē nevienam vairs nebūs jābaidās un jācieš no bargu kungu patvaļas. Tad ”ikviens sēdēs un dzīvos bez bailēm zem sava vīna un vīģes koka, jo nebūs neviena, kas tiem iedvestu bailes”. (Mihas 4:4.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Izceltais teksts 15. lpp.]

Dievs Jehova ir apsolījis, ka drīz visas verdzības formas izzudīs

[Papildmateriāls/Attēli 13. lpp.]

DIEVA VAI MANTAS LABĀ?

Kā apgalvoja 16. gadsimta portugāļu zinātnieks Fernans di Oliveira, vergu tirgotāju dzinulis bija alkatība, nevis evaņģēliska dedzība. Kuģi no Eiropas uz Āfriku veda dažādas preces, kas turienes ostās tika iemainītas pret vergiem. Pēc tam gūstekņus veda uz Ameriku un tur iemainīja pret cukuru, ko pēc tam veda uz Eiropu pārdošanai. No šīs tirgošanās milzu peļņu guva gan paši tirgotāji, gan Portugāles karalis. Savu daļu guva pat priesteri, jo par katra afrikāņa kristīšanu pirms aizvešanas pāri okeānam viņi prasīja maksāt noteiktu summu.

[Papildmateriāls 14. lpp.]

JAUNI KRISTIEŠI?

”Septiņpadsmitā gadsimta sākumā Āfrikā kļuva parasts vergus pirms sūtīšanas projām kristīt,” savā grāmatā The Slave Trade (Vergu tirdzniecība) rakstīja vēsturnieks Hjū Tomass. ”Pirms šīs ceremonijas vergi netika mācīti, un daudzi, varbūt pat lielākā daļa, nemaz nebija dzirdējuši, ka pastāv kaut kas tāds kā kristiešu Dievs. Tāpēc viņu kristīšana bija pilnīgi formāla.”

Kā rakstīja profesors H. Tomass, parasti gūstekņus aizveda uz baznīcu, kur katehēts, kas visbiežāk pats bija vergs, viņu dzimtajā valodā informēja viņus par pievēršanu ticībai. ”Pēc tam gar apmulsušo vergu rindām nogāja priesteris,” piebilda vēsturnieks, ”un piešķīra katram kristiešu vārdu, kas jau iepriekš bija uzrakstīts uz papīra lapiņas. Viņš uzkaisīja vergiem uz mēles sāli un uzpilināja svēto ūdeni. Beigās ar tulka palīdzību viņš mēdza teikt kaut ko tamlīdzīgu: ”Tagad jūs esat Kristus bērni. Jūs dosieties ceļā uz Portugāles teritoriju, kur mācīsieties ticību, tāpēc vairs nedomājiet par savu dzimto pusi. Neēdiet suņus, žurkas un zirgu gaļu! Esiet pieticīgi!””

[Attēls 13. lpp.]

Pāvests Nikolajs V

[Norāde par autortiesībām]

Culver Pictures

[Attēls 15. lpp.]

Publiska pēršana 19. gadsimtā, ko attēlojis aculiecinieks Johans Ružendašs

[Norāde par attēla autortiesībām 15. lpp.]

Vergu attēli 13. un 15. lappusē: De Malerische Reise in Brasilien de Johann Moritz Rugendas, cortesia da Biblioteca Mário de Andrade, São Paulo, Brasil