Zeltainā akācija — pavasarīgs sveiciens no pasaules otras malas

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA AUSTRĀLIJĀ

ZIEDI, kas redzami šajās lappusēs, nepavisam nav parastas puķes. Tos labi pazīst un mīl visā Austrālijā. Kopš 1912. gada tie rotā Austrālijas ģerboni, un 1988. gadā tos oficiāli pasludināja par Austrālijas nacionālajiem ziediem. Tie attēloti arī uz Austrālijas monētām un pastmarkām. Kāpēc tie ir tik iemīļoti?

Daļēji uz šo jautājumu varbūt atbild kāds 1929. gadā publicēts Veronikas Meisones dzejolis. Aprakstījusi sērīgo ziemas nogales ainavu, kurā viss ir ”pelēks, olīvzaļš un brūns”, dzejniece līksmi izsaucas: ”Bet, lūk, jau pavasaris klāt, / Ar akācijas ziediem!”

Šķiet, vēsts par pavasara atnākšanu iepriecina gandrīz visus. Austrālijā, zemeslodes otrā pusē, pavasaris iestājas tajā laikā, kad ziemeļu puslode tērpjas rudens krāsās. Dienvidu kontinentā viena no pirmajām pavasara vēstnesēm ir blīvziedu akācija, kas piepeši pārklājas zeltainiem ziediem, tāpēc katru gadu augustā var dzirdēt, kā skolas bērni skaita Meisones dzejoli. 1992. gadā Austrālijas ģenerālgubernators pasludināja 1. septembri par Nacionālo akācijas dienu.

Blīvziedu akācija vēstī pavasari nevis necili, bet krāšņi un piemīlīgi. Meisones dzejolī runāts par ”gleznās akācijas daiļo reveransu”, raksturojot, kā ziediem nosētie zari liecas un šūpojas pavasara vējā. Akācijas pieder pie ļoti interesantas augu ģints, kas ir plaši izplatīta siltajās zemēs. *

Izturīgi un labi pazīstami augi

Blīvziedu akācija, kuras latīniskais nosaukums ir Acacia pycnantha, ir 4 līdz 8 metrus augsts neliels koks vai krūms. Austrālijā kopumā ir 600 līdz 1000 dažnedažādu akāciju sugu. Šajā kontinentā ir sastopama vairāk  nekā puse no visām zināmajām akāciju sugām. Eiropā un Amerikā daudzi akācijas dēvē par mimozām. Kāda akāciju suga bieži ir pieminēta Bībelē, kur, piemēram, ir stāstīts, ka Dievs pavēlēja darināt no akāciju koka derības šķirstu un saiešanas telts daļas. (2. Mozus 25:10; 26:15, 26.)

Slavena akāciju ģints pārstāve ir Āfrikā sastopamā akācija ar lietussargam līdzīgu vainagu. Ar tās lapām ļoti labprāt mielojas žirafes, kas droši vien noēstu visas lapas līdz pēdējai, ja nepastāvētu īpatnējas partnerattiecības starp akācijām un skudrām. Akācija sagādā skudrām mājokli un nektāru, ar ko baroties, savukārt skudras sadzeļ ēdelīgās žirafes, paskubinot lēnīgos milžus soļot tālāk un skrubināt citu koku. Šādu savstarpēji izdevīgu attiecību pastāvēšana dabā spilgti liecina, ka tas viss ir mērķtiecīgi radīts.

Austrālijas akācijām ne no kādām žirafēm nav jābaidās, taču tās apdraud citi ienaidnieki, piemēram, sausums. Cīņai ar šo ienaidnieku akācijas ir labi sagatavotas. Akācijas sēklu sedz tik ciets apvalks, ka tas ir kaut kā jāsabojā, lai sēklā varētu iekļūt ūdens un tā sāktu dīgt. Sēklas ir tik ļoti izturīgas, ka dārznieki vispirms mērcē akāciju pākstis verdošā ūdenī, līdz tās piebriest, un tikai tad dēsta sēklas zemē. Savvaļā sīkstā akācijas sēkla var nogulēt zemē neuzdīgusi desmitiem gadu, līdz beidzot meža ugunsgrēks liek tai izdzīt asnu. Tas nozīmē, ka pat visbriesmīgākā sausuma laikā zemē slēpjas akācijas ”sēklu banka”, un, kad pienāk izdevīgs brīdis, uzdīgst jauna akāciju paaudze.

 Jau krietnu laiku Āfrikā tiek stādītas dažas izturīgas Austrālijas akāciju sugas, lai sausuma periodos to sēklas varētu izmantot pārtikā. Viena no lielākajām šo akāciju priekšrocībām ir to spēja augt pavisam neauglīgā zemē. Vairākas sugas aug pat kāpu smiltīs. Šie koki nostiprina augsni, saista tajā slāpekli un aizsargā no vēja, tā padarot vidi piemērotāku arī citiem augiem.

Daudzpusīgās akācijas

Daži zinātnieki uzskata, ka vairāku akāciju sugu sēklas būtu iespējams audzēt pārtikai, jo tajās ir daudz olbaltumvielu un uzturvērtības ziņā tās līdzinās citiem labības augiem. Grauzdētām sēklām ir patīkama riekstu garša, bet vārītas dažu akāciju sugu sēklas garšo pēc lēcām. No akāciju sēklām var malt miltus un cept maizi, un pat taisīt makaronus. Dažas sugas dod līdz 10 kilogramiem sēklu gadā.

Aromātiskos akāciju ziedus izmanto smaržu ražošanā, turklāt akācijas plaši lieto lopbarībai un augsnes erozijas novēršanai. Arī tas vēl nav viss — šeit minēta tikai neliela daļiņa no akāciju daudzveidīgā izmantojuma.

Senatnē Austrālijas aborigēni no akācijas koka darināja bumerangus. Viena akāciju suga (Acacia acuminata) ir iesaukta par ”aveņu ievārījumu”, jo tās koksne, svaigi cirsta, smaržo pēc avenēm. Pirmie Austrālijas kolonisti izmantoja akācijas celtniecībā — viņi būvēja savu kleķa māju sienas no akāciju klūgu pinuma, kas apmests ar māliem. Tieši tāpēc austrālieši akācijas sauc par wattle, kas nozīmē ’klūga’.

Vai nav apbrīnojami, cik daudziem mērķiem noder šie koki? Tomēr, kad Austrālijā iestājas pavasaris, nez vai kāds, kas vēro akācijas, prāto par to lietderību. Kad vēja līgotie akāciju zari pārklājas pūkainiem ziediem, tērpdami zeltā kalnu nogāzes, sirds līksmo un prātā nāk dzejas rindas. Ar savu krāšņumu un noderību akācijas daudziem atgādina, cik apbrīnojams un izdomas bagāts ir tas, kurš ”visu ir uzcēlis”, — Dievs. (Ebrejiem 3:4.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēli 16. lpp.]

Akācijas ziedi un pākstis

[Norāde par autortiesībām]

© Australian Tourist Commission

[Norādes par attēlu autortiesībām 15. lpp.]

Akācija: © Copyright CSIRO Land and Water; pastmarka: National Philatelic Collection, Australia Post; ģerbonis: Used with permission of the Department of the Prime Minister and Cabinet