Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Vardarbības gadsimts

Vardarbības gadsimts

Vardarbības gadsimts

ALFREDS NOBELS uzskatīja, ka miers saglabātos, ja valstu rīcībā būtu vareni ieroči — tautas tad varētu ātri apvienoties cīņai pret jebkuru agresoru un to pilnībā satriektu. ”Tas būtu spēks, kas padarītu karus par neiespējamiem,” viņš rakstīja. Pēc Nobela domām, neviena valsts nemēģinātu izraisīt konfliktu, ja pašai valstij tādā gadījumā draudētu iznīcība. Bet par ko liecina pagājušais gadsimts?

Nepilnus 20 gadus pēc Nobela nāves izcēlās Pirmais pasaules karš. Tajā karojošās puses lika lietā jaunus ieročus un kaujas līdzekļus: ložmetējus, indīgas kaujas vielas, liesmumetējus, tankus, lidmašīnas un zemūdenes. Tika nogalināti gandrīz desmit miljoni karavīru, bet divreiz vairāk — ievainoti. Pirmā pasaules kara nežēlība atjaunoja sabiedrības interesi par miera jautājumiem, un tāpēc tika izveidota Tautu Savienība. ASV prezidents Vudro Vilsons, kam bija liela nozīme tās dibināšanā, 1919. gadā saņēma Nobela Miera prēmiju.

Taču jebkādas cerības, ka uz visiem laikiem kari būs beigušies, sabruka, kad 1939. gadā sākās Otrais pasaules karš. Daudzējādā ziņā tas bija briesmīgāks par Pirmo pasaules karu. Šī kara laikā Ādolfs Hitlers paplašināja Nobela fabriku, kas atradās Krimmelā, un padarīja to par vienu no lielākajām munīcijas fabrikām Vācijā — tajā strādāja vairāk nekā 9000 cilvēku. Kara beigās sabiedroto spēku uzlidojumā, kurā tika nomests vairāk nekā tūkstoš bumbu, Nobela fabrika tika pilnībā sagrauta. Paradoksāli, ka bumbas bija izstrādātas, izmantojot Nobela izgudrojumus.

Gadu simtenī pēc Nobela nāves ir notikuši ne tikai divi pasaules kari, bet arī neskaitāmi mazāki bruņoti konflikti. Šajā laika posmā ieroču ražošana ir plaukusi un zēlusi un ir radīti daudzi patiešām briesmīgi ieroči. Tālāk ir minēti daži ieroču veidi, kas iepriekšējā gadsimtā nesuši lielas ciešanas.

Strēlnieku ieroči. Tajos ietilpst pistoles, šautenes, automāti, ložmetēji, granātmetēji un citi viegli pārvietojami ieroči. Tie nav dārgi, tos ir viegli uzturēt un pavisam viegli lietot.

Bet vai strēlnieku ieroči un to radītie draudi civiliedzīvotājiem ir aizkavējuši karu? Protams, nē. Maikls Klērs žurnālā Bulletin of the Atomic Scientists rakstīja, ka ”vairumā bruņotu konfliktu, kas risinājušies pēc aukstā kara, tie ir bijuši galvenie kaujās izmantotie ieroči”. Nesenajos karos apmēram 90 procenti bojāgājušo ir nogalināti ar strēlnieku ieročiem. Tikai 90. gados vien ar tiem ir nogalināti vairāk nekā četri miljoni cilvēku. Bieži vien strēlnieku ieročus lieto bērni un pusaudži, kas nav saņēmuši militāru apmācību un nejūt nekādus sirdsapziņas pārmetumus, pārkāpjot tradicionālos kara noteikumus.

Kājnieku mīnas. 20. gadsimta beigās kājnieku mīnas ik dienu sakropļoja vai nogalināja ap 70 cilvēku. Cietušie lielākoties ir civiliedzīvotāji, nevis militārpersonas. Kājnieku mīnas bieži tiek izliktas tikai tādēļ, lai sakropļotu cilvēkus un radītu baiļu atmosfēru, nevis lai nogalinātu.

Tiesa, pēdējos gados mīnu neitralizēšanā ir ieguldīts daudz pūļu, taču, pēc dažu avotu ziņām, kamēr viena mīna tiek likvidēta, 20 citas tiek uzstādītas, un patlaban pasaulē varētu būt uzstādīts 60 miljoni kājnieku mīnu. Tas fakts, ka mīnas neatšķir kareivja zābaku no laukā izskrējuša bērna soļiem, nav kavējis šo briesmīgo ierīču ražošanu un lietošanu.

Kodolieroči. Kad tika izgudroti kodolieroči, kļuva iespējams bez nevienas kaujas starp kareivjiem pāris sekunžu laikā noslaucīt no zemes virsas veselu pilsētu. Piemēram, kad 1945. gadā uz Hirosimu un Nagasaki tika nomestas atombumbas, daļa iedzīvotāju kļuva akli neizturami spožās gaismas dēļ, citi saņēma milzīgu radiācijas devu, bet daudzi gāja bojā liesmās un drausmīgajā karstumā. Kā tiek lēsts, kopā abās pilsētās gāja bojā gandrīz 300 000 cilvēku.

Protams, var izskanēt iebildums, ka atombumbu nomešana uz šīm divām pilsētām novērsa daudz lielāka cilvēku skaita bojāeju, kas būtu sekojusi, ja karš būtu turpinājies ar parastajiem līdzekļiem. Tomēr tieši pēc šiem briesmīgajiem notikumiem daži sāka plaši aizstāvēt ideju, ka ir jāpanāk kodolieroču kontrole visā pasaulē. Daudzi sāka raizēties, ka ir pienācis brīdis, kad cilvēce var pati sevi iznīcināt.

Vai kodolieroču izveide ir padarījusi iespēju nodibināt mieru reālāku? Pēc dažu domām, tā ir. Viņi norāda uz faktu, ka jau vairāk nekā pusgadsimtu šie varenie ieroči karadarbībā nav izmantoti. Tomēr Nobela viedoklis, ka masu iznīcināšanas ieroči liks kariem izzust vispār, nav izrādījies patiess, jo kari turpinās, tikai tajos tiek izmantoti parastie ieroči. Turklāt, kā uzsver kāda zinātnieku grupa, kas pētī kodolpolitiku, visu laiku paaugstinātā kaujas gatavībā atrodas tūkstošiem kodolieroču. Tagad pastāv nopietni terorisma draudi, un daudzi raizējas par to, kas varētu notikt, ja kodolmateriāli nonāktu ”nepareizajās” rokās. Bet, pat tiem atrodoties ”pareizajās” rokās, neliels starpgadījums visu pasauli var iegrūst kodolkatastrofas bezdibenī. Tātad, ja ir runa par kodolieročiem, tie nav nodrošinājuši tādu mieru, kādu bija iztēlojies Nobels.

Bioloģiskie un ķīmiskie ieroči. Bakterioloģiskajā karā tiek izmantoti bīstamu slimību ierosinātāji, piemēram, Sibīrijas mēra baktērijas vai baku vīruss. Baku vīruss ir īpaši bīstams, jo tas ir ļoti lipīgs. Pastāv arī ķīmiskie ieroči, kuros lieto, piemēram, indīgas kaujas vielas. Tās ir ļoti dažādas, un, kaut arī ķīmiskie ieroči jau gadu desmitiem ir aizliegti, tas nenozīmē, ka tie vairs netiek lietoti.

Vai šie briesmīgie ieroči un to radītie draudi ir likuši cilvēkiem rīkoties tā, kā paredzēja Nobels, proti, ”šausmu pārņemtiem, armijas likvidēt”? Tieši pretēji, šie ieroči ir tikai kāpinājuši ļaužu bailes, ka tie kādu dienu tiks lietoti un, iespējams, tos izmantos nespeciālisti. Pirms vairāk nekā desmit gadiem ASV Ieroču kontroles un atbruņošanās aģentūras vadītājs sacīja: ”Ķīmiskos ieročus var ražot gandrīz jebkurā garāžā, ja vien cilvēks vidusskolā kaut nedaudz ir mācījies ķīmiju.”

Nav šaubu, ka 20. gadsimtu iezīmēja daudz postošāki kari nekā jebkurā citā gadsimtā. Tagad, 21. gadsimta sākumā, cerības uz mieru šķiet vēl nereālākas, un īpaši to var teikt pēc pagājušā gada 11. septembra terora aktiem Ņujorkā un Vašingtonā. ”Vairs neviens neuzdrošinās jautāt, vai, attīstoties modernajai tehnoloģijai, ļaunums nekļūst pārāk varens,” žurnālā Newsweek rakstīja Stīvens Līvijs. Viņš piebilda: ”Kas gan var pateikt, kā atrisināt šo situāciju? Cilvēki ir pieraduši vispirms darīt, ja viņiem liekas, ka tā viņi veicina progresu, un tikai pēc tam domāt. Atvairot domas par Neiedomājamo, mēs radām apstākļus, kas ļauj tam notikt.”

Tātad vēsture liecina, ka spēcīgu sprāgstvielu un bīstamu ieroču izgudrošana nav tuvinājusi pasauli mieram. Bet vai būs iespējams kādreiz pasaulē panākt mieru?

[Papildmateriāls/Attēli 8. lpp.]

Nitroglicerīna ”savaldīšana”

1846. gadā itāliešu ķīmiķis Askānio Sobrēro ieguva nitroglicerīnu — eļļainu, eksplozīvu šķidrumu. Viela izrādījās bīstama. Kādā sprādzienā Sobrēro seju smagi savainoja stikla lauskas, un beigu beigās viņš pārtrauca darbu pie šīs vielas. Turklāt pastāvēja kāda problēma, kuru Sobrēro neizdevās atrisināt: ja šķidrumu izlēja un tam uzsita ar āmuru, uzsprāga tikai daļa šķidruma, bet ar pārējo nekas nenotika.

Alfreds Nobels atrisināja šo problēmu, ieviesdams praktisku detonatoru. Viņš izmantoja ļoti mazu daudzumu vienas sprāgstvielas, kas izraisīja otras sprāgstvielas eksploziju. Vēlāk, 1865. gadā, Nobels izgudroja detonācijas kapseli — mazu, ar dzīvsudraba fulminātu pildītu cilindriņu, ko ievietoja nitroglicerīna tvertnē un tad aizdedzināja ar degli.

Tomēr darbošanās ar nitroglicerīnu joprojām bija bīstama. Piemēram, 1864. gadā Nobela laboratorijā, kas atradās netālu no Stokholmas, nogranda sprādziens, kas laupīja piecu cilvēku dzīvību — gāja bojā arī Alfreda jaunākais brālis Emils. Tāpat sprādziens divreiz izpostīja Nobela fabriku Vācijas pilsētā Krimmelā. Bija arī tādi cilvēki, kas izmantoja nitroglicerīnu par lampu eļļu, kurpju ziedi vai ziežeļļu vagonu riteņiem, un sekas, protams, bija smagas. Pat tad, kad tika spridzināti kalni, eļļainais šķidrums iesūcās plaisās un vēlāk izraisīja nelaimes gadījumus.

1867. gadā Nobelam izdevās radīt cietu sprāgstvielu, kad viņš piesūcināja ar nitroglicerīnu diatomītu — porainu iezi. Vārdu ”dinamīts” Nobels atvasināja no grieķu vārda dinamis, kas nozīmē ’spēks’. Kaut arī vēlāk Nobels radīja vēl iespaidīgākas sprāgstvielas, dinamīts tiek uzskatīts par vienu no vissvarīgākajiem viņa izgudrojumiem.

Protams, Nobela sprāgstvielas tika lietotas arī mierīgos nolūkos. Piemēram, tām bija liela nozīme, kad tika būvēts Sengotarda tunelis Šveicē (1872—1882), saspridzinātas zemūdens klintis Īstriverā pie Ņujorkas (1876, 1885) un kad Grieķijā tika rakts Korintas kanāls (1881—1893). Tomēr jau no paša sākuma dinamīts ātri vien ieguva iznīcības un nāves līdzekļa slavu.

[Attēls]

Policijas iecirknis Kolumbijā, kuru sagrāva dinamīta spridzekļi

[Norāde par autortiesībām]

© Reuters NewMedia Inc./CORBIS

[Attēls 4. lpp.]

Pirmajā pasaules karā, kas izcēlās nepilnus 20 gadus pēc Nobela nāves, tika izmantoti jauni ieroči

[Norāde par autortiesībām]

U.S. National Archives photo

[Attēli 6. lpp.]

Kājnieku mīnu upuri Kambodžā, Irākā un Azerbaidžānā

[Norādes par autortiesībām]

UN/DPI Photo 186410C by P.S. Sudhakaran

UN/DPI Photo 158314C by J. Isaac

UN/DPI Photo by Armineh Johannes

[Attēls 6. lpp.]

Kā norāda ievērojami zinātnieki, visu laiku tūkstošiem kodolieroču atrodas paaugstinātā kaujas gatavībā

[Norāde par autortiesībām]

UNITED NATIONS/PHOTO BY SYGMA

[Attēli 7. lpp.]

Ķīmiskie ieroči piesaistīja plašu sabiedrības uzmanību, kad 1995. gadā Tokijas metro tika izlaists zarīns

[Norāde par autortiesībām]

Asahi Shimbun/Sipa Press

[Norāde par attēla autortiesībām 5. lpp.]

UN/DPI Photo 158198C by J. Isaac