Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Katordznieku laiks — Austrālijas vēstures tumšākās lappuses

Katordznieku laiks — Austrālijas vēstures tumšākās lappuses

Katordznieku laiks — Austrālijas vēstures tumšākās lappuses

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA AUSTRĀLIJĀ

DŽONS HILS. Notiesāts par sešu pensu vērta kabatas lakatiņa zādzību, piespriests septiņus gadus ilgs izsūtījums uz Austrāliju.

ELIZABETE BEISONE. Notiesāta par sešarpus metrus gara katūna gabala zādzību. Nāvessods pakarot mainīts pret septiņus gadus ilgu izsūtījumu.

DŽEIMSS BARTLETS. Atzīts par vainīgu 450 kilogramu tauvu šķiedru zādzībā, piespriesti septiņi gadi Austrālijā.

DŽORDŽS BĀRSBIJS. Atzīts par vainīgu uzbrukumā Viljamam Viljamsam un zīda maka, zelta pulksteņa, sešu gineju (apmēram sešas angļu mārciņas) zādzībā. Nāvessods pakarot mainīts pret mūža izsūtījumu Austrālijā.

ŠEIT minēti tikai četri cilvēki, kas 18. gadsimta beigās Anglijā tika tiesāti un izsūtīti uz Austrāliju. Līdzīgs liktenis piemeklēja aptuveni 160 000 cilvēku. Pat sievietes, kurām bija mazi bērni, mēdza notiesāt uz 7 līdz 14 gadiem.

”Daudzi uz Austrāliju izsūtīti ”noziedznieki” bija zēni un meitenes, ne vecāki par desmit gadiem,” grāmatā Early Australia—With Shame Remembered raksta Bils Bītijs. Katordznieku vidū, viņš stāsta, bijis kāds septiņgadīgs zēns, kam bija piespriests mūža izsūtījums Austrālijā.

Tomēr daudzu katordznieku situācija nebija tik bezcerīga, kā varētu šķist. Dažiem izsūtījums nozīmēja pat labākas dzīves sākumu. Toreizējais laiks bija pretstatu pārpilns: tajā sajaucās brutalitāte un līdzjūtība, nāve un cerība. Un tas viss sākās Lielbritānijā.

Pirmie katordznieki

Astoņpadsmitā gadsimta Lielbritānijā sociālu pārmaiņu dēļ daudzi cilvēki nonāca galējā nabadzībā, un tas savukārt izraisīja noziedzības pieaugumu. Lai to apturētu, varas pārstāvji izdeva stingrus likumus un ieviesa bargus sodus. Vēl 19. gadsimta sākumā par apmēram 200 veidu pārkāpumiem draudēja nāvessods. ”Pat par sīkāko zādzību tiek piespriests nāvessods,” atzīmēja kāds ceļotājs. Reiz kāds vienpadsmit gadus vecs zēns tika pakārts par mutautiņa zādzību.

18. gadsimta sākumā tika pieņemts likums par iespēju daudzos gadījumos nāvessodu aizstāt ar deportāciju uz Lielbritānijas kolonijām Ziemeļamerikā. Kādu laiku aptuveni tūkstoš katordznieku gadā tika izvesti, galvenokārt uz Virdžīniju un Mērilendu. Bet 1776. gadā kolonijas ieguva neatkarību, un tajās vairs nebija iespējams nometināt katordzniekus. Turpmāk notiesātie tika turēti vecos kuģos, ar kuriem Temza Londonas robežās bija kā nosēta. Tomēr šajos peldošajos cietumos nebija pietiekami daudz vietas visiem notiesātajiem. Ko varēja iesākt?

Risinājums radās, kad kapteinis Džeimss Kuks pasludināja Jaunholandi — tagadējo Austrāliju — par Lielbritānijas īpašumu. Drīz pēc tam, 1786. gadā, Austrālijas austrumu krasts tika izvēlēts par katordznieku koloniju vietu. Nākamajā gadā ”Pirmā flote” atstāja Anglijas krastus, lai nodibinātu Jaundienvidvelsas koloniju. * Vēlāk turp devās daudzi kuģi, un Austrālijā, kā arī Norfolkas salā, kas atrodas kādus 1500 kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Sidnejas, izauga vairākas katordznieku apmetnes.

Grūtības jūrā

Iesākumā braucieni uz soda nometnēm katordzniekiem bija kā murgs — viņiem bija jāuzturas pārblīvētās, mitrās un smacīgās kuģu tilpnēs. Simtiem cilvēku nomira ceļā vai uzreiz pēc galamērķa sasniegšanas. Daudzi kļuva par cingas upuriem. Vēlāk uz katordznieku kuģiem, pārsvarā tiem, kas veda sievietes, tika norīkoti ārsti, tādējādi krietni pazeminājās mirstības līmenis. Ar ātrākiem kuģiem brauciena laiks tika saīsināts no septiņiem līdz četriem mēnešiem, un tāpēc izdzīvoja vēl vairāk katordznieku.

Pastāvēja arī risks piedzīvot kuģa avāriju. Piecas dienas pēc izbraukšanas no Anglijas britu kuģis Amphitrite, kas veda katordzniekus, netālu no Francijas krastiem iekļuva stiprā vētrā. Divas dienas kuģa korpusu dauzīja neganti viļņi, un 1883. gada 31. augustā piecos vakarā kuģis uzskrēja uz sēkļa kilometru no krasta.

Palīdzība tika atraidīta, un glābšanas laivas netika nolaistas. Kāpēc tā? Tas tika darīts, lai neļautu katordzniekiem — 120 sievietēm un bērniem — aizbēgt! Pēc trīs šaušalīgām stundām sadragātais kuģis nogrima, aizraujot līdzi arī pasažierus. Lielākā daļa apkalpes un visas 120 sievietes un bērni gāja bojā. Nākamajās dienās krastā tika izskalotas 82 cilvēku mirstīgās atliekas, arī sieviete, kas bija aptvērusi bērnu tik cieši, ka nāve nespēja šo apkampienu atraisīt.

Kāpēc daži bija pateicīgi par nāvi

Jaundienvidvelsas gubernators sers Tomass Brisbens nolēma, ka vissmagākajos noziegumos vainīgie katordznieki no Jaundienvidvelsas un Tasmānijas jāsūta uz Norfolku. ”Nevienam noziedzniekam, kas turp tiek nosūtīts,” viņš teica, ”nav nekādu cerību atgriezties.” Cits gubernators, sers Ralfs Dārlings, solījās padarīt salu par ”vietu, kurā saņemtais sods būtu vieglāks tikai par nāvessodu”. Pilnībā viņa solījums piepildījās, kad par gubernatoru tika iecelts Džons Praiss, kas bija cēlies no aristokrātu ģimenes.

Praiss, ”šķiet, ar šausminošu precizitāti izprata noziedznieku domāšanu, un tas, kā arī nežēlīga likumu piemērošana deva viņam gandrīz hipnotisku varu pār [katordzniekiem]”. Par tādiem pārkāpumiem kā, piemēram, dziedāšana, pārāk lēna iešana vai nepietiekama piepūle, stumjot akmeņu kravu, Praiss piesprieda vismaz 50 sitienus ar pletni vai desmit dienas ieslodzījuma kamerā kopā ar 13 citiem ieslodzītajiem, kurā bija vieta tikai stāvēšanai.

Daudzi cietumnieki meklēja patvērumu nāvē. Ziņojumā par 31 katordznieka sacelšanos, pēc kuras 13 tika sodīti ar nāvi un 18 vajadzēja gaidīt soda izpildi, kāds garīdznieks rakstīja: ”Tā patiesi notika: katrs vīrs, kas dzirdēja, ka viņam soda izpilde tiek atlikta, rūgti raudāja, un katrs vīrs, kas dzirdēja par tūlītēju nāves sprieduma izpildi, nokrita uz ceļiem un sausām acīm pateicās Dievam.” Šis garīdznieks piebilda: ”Kad važas bija noņemtas un nāves spriedums nolasīts, viņi nometās ceļos un pieņēma notiekošo kā Dieva gribu. Tad [notiesātie] pēkšņu jūtu uzplūdā pazemīgi skūpstīja tā cilvēka kājas, kas viņus atbrīvoja no ciešanām.”

Tikai garīdznieki, būdami neaizskarami, uzdrošinājās iebilst pret gubernatoru nežēlību. ”Nekādiem vārdiem nav iespējams precīzi aprakstīt [Praisa] barbarisko necilvēcību.. pret cietumniekiem,” rakstīja kāds garīdznieks. ”Ir šausminoši par to pat domāt, bet viņi to dara un paliek nesodīti.”

Ataust cerību stars

1840. gadā, kad Norfolkā ieradās kapteinis Aleksandrs Makonoči, apstākļi salā nedaudz uzlabojās. Viņš ieviesa punktu sistēmu, kurā labošanās tika atalgota ar punktiem un kura deva katordzniekiem iespēju atgūt brīvību pēc noteikta punktu skaita savākšanas. ”Es uzskatu,” rakstīja Makonoči, ”ka ikviens cilvēks var laboties, ja vien tiek atrasta pareizā pieeja. Kad cilvēka prāts tiek noderīgi likts lietā, nevis kropļots ar sliktu izturēšanos vai novests līdz sastingumam, tam piemīt bezgalīgas spējas pārveidoties.”

Makonoči reformas bija tik sekmīgas, ka vēlāk tās tika ieviestas arī Anglijā, Īrijā un Amerikas Savienotajās Valstīs. Tomēr Makonoči ne tikai bija iedibinājis jaunu kārtību, bet arī ievainojis dažu ietekmīgu cilvēku patmīlību, no kuru metodēm viņš bija atteicies. Tālab pēc kāda laika viņš tika atcelts no amata. Kad viņš aizbrauca, Norfolkā atkal sāka valdīt nežēlība, bet ne uz ilgu laiku. 1854. gadā pēc neapsīkstošām garīdznieku sūdzībām katorgas kolonija uz salas tika likvidēta un katordznieki tika pārvietoti uz Portartūru Tasmānijā.

Arī Portartūra bija biedējoša vieta, it īpaši kolonijas pirmsākumos, tomēr tur pret katordzniekiem neizturējās ar tādu cietsirdību kā Norfolkā. Piemēram, līdz 1840. gadam Portartūrā gandrīz pilnībā bija atcelta pēršana.

Tasmānijas gubernators Džordžs Arturs gribēja panākt, lai kolonijai būtu ”tādas vietas reputācija, kur valda dzelžaina disciplīna”, grāmatā Port Arthur—1830-1877 raksta Īans Brends. Arturs arī gribēja, lai visi katordznieki zinātu, ”kāds ir atalgojums par labu uzvedību un kādu sodu var saņemt par nepakļaušanos”. Tādēļ viņš iedalīja katordzniekus septiņās grupās, sākot ar tādiem, kas par labu uzvedību bija nosacīti atbrīvoti, līdz tādiem, kas, važās iekalti, veica spaidu darbus.

Izsūtījums — labākas dzīves sākums

”Izņemot tos katordzniekus, kas nonāca soda nometnēs Portartūrā, Norfolkā.. un tamlīdzīgās vietās laikā, kad tur valdīja vislielākā cietsirdība, [Austrālijā] katordzniekiem bieži bija gaišākas perspektīvas nekā viņu dzimtajā zemē. [..] Viņiem bija iespēja uzsākt sekmīgu dzīvi,” raksta Bils Bītijs.

Katordzniekiem, kas tika priekšlaikus atbrīvoti (emancipētie), un tiem, kas bija izcietuši visu soda laiku, pavērās daudzas iespējas. Tāpēc ļoti maz cilvēku pēc atbrīvošanas atgriezās Anglijā.

Gubernators Laklans Makvorijs, atbrīvoto katordznieku aizstāvis, sacīja: ”Kad cilvēks ir atbrīvots, viņa iepriekšējais stāvoklis vairs nav jāpiemin, tas nedrīkst nelabvēlīgi ietekmēt viņa iespējas; viņam ir tiesības ieņemt jebkādu stāvokli, kura cienīgs viņš ir izrādījies, ilgu laiku uzvedoties godīgi.”

Makvorijs rīkojās saskaņā ar saviem vārdiem, piešķirdams atbrīvotajiem katordzniekiem zemi un norīkodams citus katordzniekus palīdzēt tiem ar zemes apstrādāšanu un mājas darbiem.

Ar laiku daudzi čakli un uzņēmīgi bijušie katordznieki kļuva bagāti, cienījami, un daži pat — slaveni. Piemēram, Semjuels Laitfūts deva nozīmīgu ieguldījumu pirmo slimnīcu dibināšanā Sidnejā un Hobārtā. Viljamss Redferns kļuva par ievērojamu ārstu, bet arhitektam Frānsisam Grīnvejam pienākas pateicība par daudziem izciliem namiem Sidnejā un tās apkārtnē.

Pēdējie katordznieki uz Austrāliju tika nosūtīti 1868. gadā, 80 gadus pēc pirmo katordznieku ierašanās. Mūsdienīgajā austrāliešu sabiedrībā, kurā saplūdušas daudzas kultūras, gandrīz nekas neatgādina par drūmo pagātni. Tagad katordznieku nometņu drupas ir tikai iecienīts tūrisma objekts. Tomēr ir saglabājušās arī citas tā laika liecības: tilti, senas ēkas un arī baznīcas, ko cēluši katordznieki. Daudzas vēl arvien ir labā stāvoklī un tiek izmantotas līdz pat šai dienai.

[Zemsvītras piezīme]

^ 13. rk. 2001. gada 8. februāra Atmostieties!, 20.—​23. lpp., var lasīt par katordznieku koloniju Botanibejā.

[Papildmateriāls/Attēls 14. lpp.]

KĀDA KATORDZNIEKU PĒCTEČA STĀSTS

Kāds katordznieku pēcnācējs stāsta, kā viņa vectēva vectēvs ieradies Austrālijā:

”19 gadu vecumā mana vectēva vectēvs tika notiesāts ... par maka zādzību. 1834. gada 12. decembrī uz kuģa George III kopā ar 308 pasažieriem, no kuriem 220 bija katordznieki, viņš atstāja Angliju. Līdz 1835. gada 12. aprīlim, kad kuģis sasniedza Tasmānijas krastus, 50 notiesātie bija sasirguši ar cingu. Kāda kareivja sieva, 3 bērni un 12 citi cilvēki bija miruši. Garā brauciena laikā piedzima divi bērni.

Kad viņi bija braukuši sešas nedēļas, uz kuģa izcēlās ugunsgrēks, bet divi drosmīgi katordznieki novērsa nelaimi, nepieļaujot divu šaujampulvera mucu aizdegšanos. Tomēr liela daļa krājumu bija gājusi bojā, un atlikušo brauciena laiku viņiem vajadzēja iztikt ar mazumiņu. Vēloties ātrāk sasniegt ostu, kapteinis izvēlējās kursu caur D’Antrkasto šaurumu Tasmānijas dienvidu galā. Pusdesmitos vakarā piecus kilometrus no krasta kuģis uzskrēja kartē neatzīmētām zemūdens klintīm, kas tagad pazīstamas kā Karaļa Džordža klintis, un nogrima. 133 cilvēki, galvenokārt katordznieki, kas bija ieslodzīti zemklāja nodalījumos, noslīka. No 220 katordzniekiem izdzīvoja 81, kuru vidū bija arī mana vectēva vectēvs. 1843. gadā viņš apprecēja atbrīvotu katordznieci un pēc diviem gadiem tika apžēlots. Viņš nomira 1895. gadā.”

[Attēli 12., 13. lpp.]

SERS TOMASS BRISBENS

GUBERNATORS LAKLANS MAKVORIJS

Britu kuģis ”Amphitrite”, kas pārvadāja katordzniekus

[Norādes par autortiesībām]

Katordznieki: By Courtesy of National Library of Australia; F. Šenks ”Sera Tomasa Brisbena portrets”: Rex Nan Kivell Collection, NK 1154. By permission of the National Library of Australia; Gubernators Makvorijs: Mitchell Library, State Library of New South Wales; kuģis: La Trobe Picture Collection, State Library of Victoria

[Attēli 14., 15. lpp.]

Kameru bloks Portartūras katordznieku cietumā

[Norāde par autortiesībām]

Važas un kameru bloks: La Trobe Picture Collection, State Library of Victoria

[Attēls 15. lpp.]

Bijušā katordznieka Frānsisa Grīnveja projektētās bākas kopija

[Attēls 15. lpp.]

Norfolkas nepieejamie krasti

[Attēls 15. lpp.]

Senas kazarmas Norfolkā