Dabas valoda. Dzīvnieku saziņas noslēpumi

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA KENIJĀ

VIENA no vērtīgākajām dāvanām, kas piešķirta cilvēcei, ir spēja sazināties. Liekot to lietā, mēs varam nodot cits citam informāciju vai nu ar vārdiem, vai žestiem, vai kādā citā ceļā. Runas brīvība pat ir jautājums, par kuru visā pasaulē notiek strīdi un cīņas. Dažiem šķiet, ka saziņas spēja ir vienīgi cilvēku priekšrocība.

Taču zinātniski pētījumi liecina, ka dzīvnieki apmainās ar informāciju, izmantojot sarežģītus paņēmienus, ko cilvēkiem bieži vien ir grūti aptvert. Tie ”sarunājas” nevis ar vārdiem, bet ar tādiem redzamiem signāliem kā astes vēzieni, ausu skurināšana vai spārnu plivināšana. Dzīvnieki saziņai izmanto arī balsi — rējienus, rēcienus, ņurdoņu, dziesmas. Dažkārt cilvēki viegli uztver šo ”valodu”, turpretī citreiz ir nepieciešami rūpīgi zinātniski pētījumi, lai to pamanītu.

Uzmanību — plēsoņas!

Ir jūlija vidus, un tūkstošiem gnu, meklējot zaļākas ganības, no Serengeti nacionālā parka Tanzānijā dodas uz ziemeļiem, uz Masai-Maras rezervātu Kenijā. Šīs ikgadējās migrācijas laikā līdzenumus dārdina neskaitāmu kāju dipoņa. Taču ceļš ir bīstams. Antilopēm uzglūn plēsīgi zvēri — lauvas, gepardi, hiēnas, leopardi. Gnu riskē ar dzīvību, arī šķērsojot krokodiliem pilno Maras upi. Kā gnu atvaira plēsoņas?

Lai samulsinātu ienaidnieku, gnu straujā tempā paskrien nelielu gabalu un tad apsviežas apkārt, nostājas aci pret aci ar uzbrucēju un nemitīgi mētā galvu no vienas puses uz otru. Antilope jocīgi lēkā, it kā izrādīdama kādu komisku priekšnesumu. Pat rūdīts plēsoņa izbrīnā apstājas, ieraudzījis šo īpatnējo deju. Ja uzbrucējs tomēr neatlaidīgi turpina tuvoties, gnu atkārto savu izrādi. Plēsoņa tā apjūk, ka, iespējams, pārtrauc medības. Šo lempīgo deju dēļ gnu reizēm dēvē par līdzenumu klauniem.

Citas antilopes, impalas, kas augumā ir mazākas par gnu, ir izdaudzinātas ar saviem milzīgajiem lēcieniem. Daudzu acīs šie augstie lēcieni ir vienīgi antilopes graciozitātes un veiklības izpausme. Taču briesmu brīdī impala  liek lietā savu atsperīgo soli, lai uzbrucējam būtu grūti saķert to aiz kājām. Līdz deviņus metrus garie lēcieni plēsoņam skaidri saka: ”Seko man, ja vari!” Nav daudz plēsoņu, kas nolemj izmēģināt, vai neizdosies notvert izveicīgo impalu.

Laiks ēst

Plēsīgajiem zvēriem savvaļā ir jāapgūst medību iemaņas, lai kļūtu par prasmīgiem medniekiem. Kad mazuļi paaugušies, tiem rūpīgi jāvēro, kā vecāki demonstrē medību paņēmienus. Kādā Āfrikas dabas rezervātā reiz tika novērots, kā par Sābu iesaukta gepardu mātīte māca saviem bērniem izdzīvošanas prasmi. Vairāk nekā stundu lavījusies klāt kādai Tomsona gazelei, kas ganījās zālē, gepardiene varenā lēcienā uzklupa upurim un aizžņaudza tam kaklu, tomēr nenogalināja to. Pēc mirkļa Sāba nometa apdullušo dzīvnieku savu mazuļu priekšā, kas dīvainā kārtā sākumā vilcinājās mesties tam virsū. Jaunie gepardi saprata, kāpēc māte tiem atnesusi dzīvu gazeli. Viņa gribēja, lai tie mācītos nogalināt medījumu. Ik reizi, kad upuris mēģināja piecelties un bēgt, sajūsminātie gepardēni atkal nogāza to zemē. Beidzot gazeles spēki bija galā, un tā pārstāja cīnīties par savu dzīvību. Sāba pa gabaliņu atzinīgi vēroja savu mazuļu rīcību.

Daži dzīvnieki, meklēdami barību, mēdz sacelt pēc iespējas lielāku troksni. Piemēram, plankumaino hiēnu bars, vajājot medījumu, ņurd, sprauslā un spalgi ķiķina. Kad upuris ir nomedīts, citas hiēnas uz dzīrēm aicina slavenie hiēnu ”smiekli”. Taču hiēnas ne vienmēr iegūst barību medījot. Dzīvnieku pasaulē tās ir vienas no nekaunīgākajām laupītājām — tās liek lietā visādus paņēmienus, lai atņemtu citiem plēsējiem viņu medījumu. Dažkārt tās aizbaida pat lauvas, kas mielojas ar savu laupījumu. Kā hiēnām tas izdodas? Šie trokšņainie dzīvnieki paši sevi uzkurina līdz neprātam un cenšas ar savu plosīšanos iztraucēt lauvu maltīti. Ja lielie kaķi nepievērš uzmanību hiēnu saceltajai jezgai, tās kļūst vēl skaļākas un uzmācīgākas. Lauvu miers ir izjaukts, un nereti gadās, ka lauvas pamet neapēsto medījumu un aiziet.

Savukārt bitēm barības meklēšana saistās ar sarežģītu rituālu. Rūpīgos zinātniskos pētījumos ir noskaidrots, ka medusbites ar deju palīdzību informē pārējās stropa iemītnieces par vietu, kur atrodama  barība, barības veidu un pat kvalitāti. Uz sava ķermeņa bite atnes citām bitēm atrastās barības, piemēram, nektāra vai putekšņu, paraugu. Izdejojot riņķus un astoņniekus, tā ne tikai paziņo virzienu, kur meklējams barības avots, bet arī norāda attālumu, kāds līdz tam jālido. Uzmanieties! Ja bite neatlaidīgi riņķo ap jums, tā varbūt vāc informāciju, ko paziņot citām bitēm. Varbūt tā maldīgi noturējusi jūsu smaržas par ziņu, ka te meklējama kārtējā maltīte!

Kontakta uzturēšana

Nav daudz skaņu, kas būtu tik iespaidīgas kā lauvas rēciens rāmā naktī. Ir izteikti vairāki pieņēmumi, kāds varētu būt šo skaņu mērķis. Lauvu tēviņa varenais rēciens ir brīdinājums visiem, ka viņš atrodas šajā apvidū, — traucētāji lai vaino paši sevi. Bet, tā kā lauvas ir sabiedriski dzīvnieki, tie rēc arī tādēļ, lai uzturētu kontaktu ar pārējiem bara locekļiem. Tādā gadījumā rēcieni parasti ir maigāki un mazāk uzstājīgi. Reiz naktī kāds lauva rēca ik pēc 15 minūtēm, līdz beidzot no attāluma tam atsaucās kāds radinieks. Tie turpināja ”sarunāties” vēl kādas 15 minūtes, kamēr abi satikās. Pēc tam rēcieni apklusa.

Tamlīdzīgi kontakti ne tikai palīdz uzturēt labas attiecības ar ciltsbrāļiem, bet arī nodrošina aizsardzību pret nelabvēlīgiem dabas apstākļiem. Mājas vista, piemēram, ”uzrunā” savus  cāļus ar dažādām skaņām, kam ir dažāda nozīme, bet visiezīmīgākā no tām ir ilgā, zemā, vibrējošā skaņa, ar kuru vista vakarā paziņo, ka tā dodas pie miera. Atsaucoties uz mātes aicinājumu, izklīdušie cāļi sapulcējas zem tās spārniem un iekārtojas uz naktsguļu. (Mateja 23:37.)

Meklējot pāri

Vai esat kādreiz apstājies savās gaitās, lai ieklausītos putnu skanīgajās dziesmās? Vai jūs nevaldzina šo dziedoņu muzikālās spējas? Taču tie nepavisam nedomā par to, kā mūs izklaidēt. Putni dzied, lai paziņotu cits citam svarīgas vēstis. Reizēm tie ar dziesmu piesaka savas tiesības uz noteiktu teritoriju, bet sevišķi plaši dziedāšana tiek likta lietā, lai piesaistītu iespējamo partneri. Kā sacīts grāmatā The New Book of Knowledge, kad pāris ir nodibināts, ”dziedāšana samazinās par 90 procentiem”.

Dažkārt tomēr nepietiek tikai ar labu dziesmu, lai iegūtu partneri. Reizēm putnu mātītes vispirms pieprasa no tēviņa zināmu ”līgavas izpirkšanas maksu”. Piemēram, audējputnu tēviņam jānodemonstrē sava prasme būvēt ligzdu, pirms mātīte pieņem tā turpmākos uzmanības apliecinājumus. Savukārt citām sugām tēviņš vispirms pierāda savas gādnieka spējas, atnesot mātītei barību.

Sarežģītie saziņas paņēmieni, ko izmanto dzīvnieki, ne tikai palīdz tiem apmierināt savas fiziskās vajadzības, bet arī novērš daudzas sadursmes un vairo mieru savvaļas putnu un zvēru starpā. Turpinoties savvaļas dzīvnieku saziņas pētījumiem, mēs vēl daudz ko uzzināsim par šo ”dabas valodu”. Lai gan mēs to joprojām pilnībā nesaprotam, tā nenoliedzami nes slavu tam, kurš to radījis, — Dievam Jehovam.

[Papildmateriāls/Attēli 18., 19 lpp.]

Ziloņu ”klusuma skaņas”

Ir karsta pēcpusdiena, un plašajā Amboseli nacionālajā parkā Kenijā lielo ziloņu baru, šķiet, netraucē neviens nevēlams viesis. Taču gaisu piepilda ”ziloņu sarunas”, sākot ar dobju murdēšanu un beidzot ar skaļu taurēšanu, rēcieniem, rūcieniem, rējieniem un sprauslāšanu. Dažos no šiem signāliem ietilpst skaņas, kas ir pārāk zemas, lai cilvēki tās sadzirdētu, bet tik spēcīgas, ka ziloņi tās saklausa pat no vairāku kilometru attāluma.

Dzīvnieku uzvedības pētnieki nebeidz brīnīties, cik komplicētā veidā ziloņi nodod cits citam svarīgu informāciju. Džoisa Pūla, kas vairāk nekā 20 gadus ir pētījusi Āfrikas ziloņu ”valodu”, ir nonākusi pie secinājuma, ka šie varenie dzīvnieki, pēc kuru ilkņiem tīko ziloņkaula cienītāji, pauž tādas jūtas, kādas citiem dzīvniekiem parasti nav novērojamas. ”Vērojot ziloņu apbrīnojamo uzvedību sasveicināšanās ceremonijas laikā, kad satikušies viena bara locekļi vai vairākas radniecīgas grupas, [vai] reizē, kad barā piedzimis mazulis, ..ir grūti neiztēloties, ka viņiem ir ļoti spēcīgas jūtas, kuras vistrāpīgāk var raksturot ar tādiem vārdiem kā prieks, laime, mīlestība, draudzība, pacilātība, jautrība, patika, līdzjūtība, atvieglojums un cieņa,” saka Dž. Pūla.

Ja ziloņi bijuši atšķirti ilgāku laiku, apsveicināšanās izvēršas par vētrainu notikumu, kad šie milži ar paceltām galvām, ausīm plivinoties, traucas cits citam pretī. Reizēm kāds zilonis pat ieliek snuķi otram mutē. Liekas, šie sveicieni ziloņiem sagādā lielu prieku, tie it kā saka: ”Tas nu gan ir vareni, ka atkal esam kopā!” Tā no jauna tiek stiprinātas saites, kas vieno ziloņus savā starpā un nodrošina to izdzīvošanu.

Ziloņiem, šķiet, ir arī humora izjūta. Stāstot par saviem novērojumiem, Dž. Pūla apraksta, kā ziloņi savelk mutes kaktiņus grimasē, ko viņa nosauc par smaidu, un šūpo galvu tādā veidā, kas rada iespaidu, ka dzīvnieks jūtas uzjautrināts. Reiz viņa aizsāka rotaļu, kurā ziloņi iesaistījās, un 15 minūtes tie uzvedās pavisam smieklīgi. Divus gadus vēlāk daži no šiem ziloņiem viņai atkal ”uzsmaidīja”, iespējams, atcerēdamies, kā viņa ar tiem rotaļājās. Ziloņi ne tikai izklaidējas spēlējoties, bet arī atdarina skaņas. Veicot pētījumus, Dž. Pūla ievēroja ziloņu izdotu skaņu, kas atšķīrās no parastajiem saucieniem. Kad šo skaņu izanalizēja, izrādījās, ka ziloņi, domājams, atdarina garāmbraucošo kravas automašīnu rūkoņu. Turklāt dzīvnieki to acīmredzot darīja vienkārši prieka pēc. Tā vien šķiet, ka ziloņi nelaiž garām nevienu iespēju papriecāties.

Daudz ir runāts un rakstīts par to, ka, spriežot pēc ziloņu izturēšanās, tie sēro, ja kādu no bara locekļiem ir piemeklējusi nelaime. Novērojusi ziloņmāti, kas trīs dienas sargāja savu nedzīvu dzimušo bērnu, Dž. Pūla rakstīja, ka zilonienes ”sejas izteiksme” bija kā ”bēdu nomāktam cilvēkam — dzīvnieka galva un ausis bija nokārtas, mutes kaktiņi noslīguši uz leju”.

Tie, kas nogalina ziloņus, lai iegūtu ziloņkaulu, pat neiedomājas, kādu ”psiholoģisku traumu” gūst zilonēni, kas redzējuši, kā nonāvē viņu māti. Dažas pirmās dienas pēc mātes zaudējuma šie mazuļi pavada dzīvniekiem ierīkotā bāreņu patversmē, mēģinot pārvarēt savas ”sēras”. Kāds kopējs stāstīja, ka viņš dzirdējis šos bāreņus no rītiem ”raudam”. Pārciestās traģēdijas atskaņas reizēm ir manāmas pat vairākus gadus pēc mātes nāves. Pēc Dž. Pūlas pieņēmuma, ziloņi spēj saprast, ka viņu ciešanās ir vainojams cilvēks. Taču mēs varam ar cerību gaidīt laiku, kad cilvēki un dzīvnieki sadzīvos mierā cits ar citu. (Jesajas 11:6—9.)

[Attēls 16. lpp.]

Kapzemes sullas sasveicinās

[Attēls 17. lpp.]

Gnu izpilda savdabīgu deju, lai apmulsinātu uzbrucēju

[Attēls 17. lpp.]

Hiēnas bēdīgi slavenie ”smiekli”

[Norāde par autortiesībām]

© Joe McDonald

[Attēls 18. lpp.]

Medusbites deja