Bizantijas impērijas aizmirstais spožums

DAŽĀS VALODĀS VĀRDU ”BIZANTISKS” LIETO, KAD RUNA IR PAR INTRIGĀM, SLEPENIEM PLĀNIEM UN NODEVĪBU, UN BIEŽI VIEN CILVĒKI PAT NEAPZINĀS, KA ŠIS ĪPAŠĪBAS VĀRDS IR CĒLIES NO MILZĪGAS, PLAUKSTOŠAS IMPĒRIJAS NOSAUKUMA, KURA PASTĀVĒJA GANDRĪZ 12 GADSIMTUS.

VISLIELĀKĀ uzplaukuma laikā Bizantijas impērijai piederēja zemes no Kaukāza līdz Atlantijas okeānam, no Krimas līdz Sīnājam un no Donavas līdz Sahārai. Daudzi vēsturnieki atzīst, ka šī impērija pastāvēja no 4. līdz 15. gadsimtam mūsu ērā. Tā bija valsts, kas ne tikai saglabāja grieķu un romiešu kultūru, bet arī ievērojami sekmēja ”kristietības” izplatīšanos. Bizantijā tika iedibinātas un sistematizētas daudzas politiskas, sociālas un reliģiskas tradīcijas, kas ir dzīvas vēl šodien.

Tomēr šīs varenās valsts sākums bija pavisam neievērojams. Vēsturiski Bizantijas impērija bija Romas impērijas mantiniece, tās austrumu zars. Vēsturnieki joprojām diskutē par to, kurš ir tās īstais piedzimšanas brīdis. Vieni par pirmo Bizantijas imperatoru uzskata Diokletiānu (apm. 245. g. — apm. 316. g.), citi — Konstantīnu Lielo (apm. 275. g. — 337. g.), un vēl citi — Justiniānu I (483. g. — 565. g.). Tomēr lielākā daļa ir vienisprātis, ka Bizantijas impērija kā atsevišķa vienība sāka veidoties 330. gadā, kad imperators Konstantīns par savas valsts galvaspilsētu Romas vietā padarīja Bizantiju. Viņš pārdēvēja pilsētu, nosaucot to savā vārdā par Konstantinopoli (tagadējā Stambula).

Interesanti atzīmēt, ka ne šīs impērijas valdnieki, ne vienkāršie iedzīvotāji nekad paši sevi nesauca par bizantiešiem. Viņi sevi uzskatīja par romiešiem jeb romaioi. Vārdu ”bizantietis” sāka lietot tikai pēc 14. gadsimta.

 Greznā galvaspilsēta

Kāds vēsturnieks par seno Konstantinopoli rakstīja, ka tā bija ”tālu izdaudzināta pilsēta, kuras bagātība pārspēja pat tās slavu”. Uzcelta pie Eiropas un Āzijas krustcelēm, Bosfora šauruma, Konstantinopole bija izvietojusies uz pussalas, ko lieliski varēja aizsargāt pret ienaidnieku uzbrukumiem, un tā no abām pusēm ieskāva dabisku ostu — Zelta Raga līci. 657. gadā pirms mūsu ēras grieķu kolonisti nosauca šo vietu sava leģendārā vadoņa Bizanta vārdā par Bizantiju. Vairāk nekā desmit gadsimtus vēlāk to dēvēja par Jauno Romu, un pilsētas ziedu laikos, no 6. līdz 11. gadsimtam mūsu ērā, tajā mājoja pusmiljons cilvēku.

Viesiem no rietumiem sajūsmā aizrāvās elpa, skatot šo vareno pilsētu, kurā krustojās pasaules lielākie tirdzniecības ceļi. Tās ostā drūzmējās kuģi, un pilsētas tirgos pārdeva zīdu un kažokādas, dārgakmeņus, smaržīgu koksni, ziloņkaula izstrādājumus, ar emalju greznotas rotaslietas, zeltu, sudrabu un garšvielas. Nav grūti saprast, kāpēc citas valstis raudzījās uz Konstantinopoli ar skaudību un ne vienu reizi vien mēģināja izlauzties cauri tās mūriem. Pirms 1453. gadā Konstantinopoli iekaroja Osmaņu impērija, pilsēta tikai vienu reizi bija kritusi ienaidnieku rokās — to ieņēma ”kristīgie” bruņinieki ceturtā krusta kara laikā. ”Kopš pasaule ir radīta, tādi dārgumi nekad vēl nebija ne redzēti, ne kaujā gūti,” izsaucās bruņinieks Robērs no Klarī.

Noturīgs mantojums

Lai arī tas varbūt liekas neticami, bet Bizantijas pārvaldes sistēma, reliģiskie priekšstati un izsmalcinātās ceremonijas joprojām ietekmē neskaitāmu cilvēku dzīvi. Piemēram, slavenais Justiniāna sakopotais tiesisko principu krājums Corpus Juris Civilis (Justiniāna kodifikācija) kļuva par galveno romiešu tiesību avotu, un uz šīm tiesībām mūsdienās balstās tiesību sistēmas daudzās kontinentālās Eiropas valstīs. Ar Napoleona kodeksa starpniecību Bizantijas tiesību principi tika ieviesti arī Latīņamerikas zemēs un citās valstīs, kur tie valda līdz pat šai dienai.

Bizantijas arhitekti iemācījās uzbūvēt lielu kupolu pār četrstūrainu ēku, un bizantiskais arhitektūras stils ir izplatījies ļoti tālu — līdz pat Krievijai. Daži pat uzskata, ka tieši bizantieši ir popularizējuši tāda galda piederuma kā dakšiņas lietošanu. 11. gadsimtā Venēcijā vērotāji jutās šokēti, kad kāda bizantiešu princese ņēma ēdienu ar divzaru dakšiņu, nevis ar pirkstiem. Taču pēc vairākiem gadsimtiem turīgi ļaudis aizvien biežāk sāka lietot šo rīku. Pat Romas pāvesti pakļāvās Bizantijas ietekmei — viņu tiāra bija izveidota pēc Bizantijas imperatora galvassegas parauga. Tāpat arī Anglijas monarhi savu valsts ābolu un scepteri bija noskatījuši no šī imperatora.

Likums un kārtība

Bizantijas impērijā valsts lielu uzmanību pievērsa iekšējās kārtības uzturēšanai un sociāliem jautājumiem. Piemēram, trūcīgie tika nodarbināti valsts maizes ceptuvēs un dārzniecībās. ”Dīkdienība pamudina uz noziedzību,” bija pārliecināts imperators Leons III (apm. 675. g. — 741. g.). Valdīja uzskats, ka dzeršana rada nekārtības un musināšanu, tāpēc astoņos vakarā krogi tika slēgti. Žurnālā National Geographic Magazine bija stāstīts: ”Incests, slepkavība, purpura auduma privāta izgatavošana vai pārdošana (šis audums bija paredzēts vienīgi karaliskajai ģimenei), kā arī kuģubūves mācīšana ienaidniekiem varēja beigties ar galvas nociršanu, uzduršanu uz mieta  vai noslīcināšanu maisā kopā ar cūku, gaili, čūsku un pērtiķi. Tirgotājs, kas pārdeva nepareizu mēru vai svaru, zaudēja roku. Ļaunprātīgi dedzinātāji tika sadedzināti.”

Interesanti atzīmēt, ka Bizantijā pastāvēja arī iedzīvotāju aprūpes sistēma, kas daudzējādā ziņā atgādina mūsdienu sociālo aprūpi. Imperatori un viņu turīgie pavalstnieki devīgi finansēja slimnīcas, nabagmājas un bāreņu patversmes. Bija ierīkoti arī nami prostitūtām, kas nožēlojušas savus grēkus, — dažas no tām kļuva par ”svētajām” — un pat labošanas iestāde kritušām aristokrātēm.

Komercija — impērijas varenības pamats

Šāds dāsnums liecināja par impērijas lielo pārticību. Valsts kontrolēja cenas, algas un īres maksu. Lai neražas gados netrūktu labības, tika veidoti kviešu krājumi. Ierēdņi veikalos pārbaudīja svaru un mēru pareizību, rēķinu grāmatas un preču kvalitāti. Cilvēkiem, kas spekulācijas nolūkos veidoja slepenus uzkrājumus, kontrabandistiem, krāpniekiem, viltotājiem un nodokļu nemaksātājiem draudēja bargs sods.

Pats imperators bija valsts galvenais tirgonis un uzņēmējs — viņam piederēja naudas kalšanas, bruņojuma un izdaudzināto Bizantijas greznumlietu monopols. Slaveno Bizantijas zīda rūpniecību dibināja pats Justiniāns, izmantojot slepus no Ķīnas izvestas zīdtauriņu oliņas.

Valstī bija izveidota arī apdrošināšanas un kredītu sistēma, un baņķieru darbība tika rūpīgi uzraudzīta. Konstantīna ieviestā monēta, zelta solīds, nezaudēja savu vērtību veselus desmit gadsimtus — tā bija stabilākā valūta cilvēces vēsturē.

Bizantijas galms

Bet kāpēc dažās valodās vārds ”bizantisks” asociējas ar intrigām, slepeniem plāniem un nodevību? Kā raksta vēsturnieks Viljams Lekijs, aiz mirdzošās fasādes Bizantijas galma dzīve bija ”nebeidzams stāsts par priesteru, einuhu un sieviešu intrigām, par indēšanu, sazvērestībām, pastāvīgu nepateicību un nemitīgām radinieku slepkavībām”.

Merls Severijs atzīmē: ”Tā kā apkārt bija papilnam potenciālo uzurpatoru un slepkavu, neviens imperators, ja viņš nebija pietiekami lietpratīgs, ilgi nesabija par Dieva vietnieku uz zemes. No Konstantīna I līdz Konstantīnam XI valdīja 88 imperatori, un 13 no tiem aizgāja klosterī. 30 citi mira varmācīgā nāvē — tika nomērdēti badā, noindēti, padarīti akli, nosisti, nožņaugti, nodurti, sacirsti vai arī viņiem tika nocirsta galva. No Nīkefora I galvaskausa tika izgatavots ar sudrabu apkalts kauss, no kura bulgāru hans Krums dzēra uz savu boļaru [augstmaņu] veselību.”

Pat ”svēto” kārtā ieceltais Konstantīns Lielais lika nogalināt savu vecāko dēlu un sievu pavēlēja noslīcināt vannā. Valdniece Irēna (apm. 752. g. — 803. g.) tik ļoti tīkoja paturēt varu, ka lika laupīt savam dēlam acu gaismu un piesavinājās viņa imperatora titulu.

Impērijas noriets

Taču impērijas lejupslīdes cēlonis nebija politiskās intrigas. Līdz ar renesansi, reformāciju, apgaismību  un zinātnes uzplaukumu Rietumeiropā sākās būtisku pārmaiņu laiks. Turpretī Bizantijā jebkuras pārmaiņas tika uzskatītas ne vien par ķecerību, bet galu galā arī par noziegumu pret valsti.

Bizantiju nelabvēlīgi iespaidoja arī pasaules mainīgie politiskie vēji. Septītajā gadsimtā Antiohija, Jeruzaleme un Aleksandrija nonāca musulmaņu rokās. Slāvu invāzija Balkānos un langobardu iekarojumi Itālijā iedzina ķīli starp Romu un Konstantinopoli. Zaudējusi impērijas atbalstu, Roma saistīja savu likteni ar ģermāņiem, kuru ietekme rietumos pastāvīgi pieauga. Konstantinopolei pakļautā teritorija nemitīgi saruka, un impērijas seja kļuva arvien grieķiskāka. 1054. gadā Konstantinopoles patriarhs un Romas pāvests teoloģisku domstarpību dēļ izslēdza viens otru no baznīcas, un tā starp pareizticīgo un katoļu baznīcu radās plaisa, kas nav pārvarēta līdz šai dienai.

1204. gads atnesa impērijai jaunas nelaimes. 12. aprīlī ceturtā krusta kara karotāju pulki izdarīja, vēsturnieka sera Stīvena Ransimena vārdiem runājot, ”lielāko noziegumu vēsturē” — pa ceļam uz Jeruzalemi tie izlaupīja Konstantinopoli. Bruņinieki nopostīja pilsētu, Kristus vārdā dedzinādami, laupīdami un izvarodami, un aizveda savu laupījumu uz Venēciju, Parīzi, Turīnu un citām rietumu pilsētām.

Aizritēja vairāk nekā 50 gadi, līdz Konstantinopole tika atkarota, taču tajā laikā no impērijas kādreizējās varenības bija palikusi vairs tikai ēna. Venēcieši un dženovieši kontrolēja tās tirdzniecību, un nepagāja ne ilgs laiks, kad Bizantija sāka izjust musulmaniskās Osmaņu impērijas spiedienu.

Šī spiediena neizbēgams iznākums bija Bizantijas bojāeja. 1453. gada 11. aprīlī sultāns Mehmeds II ar 100 000 vīru karaspēku un spēcīgu floti aplenca galvaspilsētu. Niecīgais Konstantinopoles aizstāvju pulks — tikai 8000 karavīru — noturējās septiņas nedēļas, līdz beidzot 28. maijā iebrucēji caur vāji apsargātiem vārtiem ielauzās pilsētā. Nākamajā dienā galvaspilsēta jau bija ienaidnieku rokās. Stāsta, ka Konstantinopoles iekarotājs Mehmeds esot lējis asaras, izsaukdamies: ”Kādu pilsētu mēs esam nodevuši izlaupīšanai un postam!” Bizantijas impērija bija kritusi, bet tās ietekme ir jūtama vēl šodien.

[Papildmateriāls/Attēli 13. lpp.]

BIZANTIJAS IMPĒRIJA UN BĪBELE

Impērijas reliģiskajā dzīvē izcila nozīme bija klosteriem. Tajos tika pārrakstīti un glabāti tūkstošiem Bībeles manuskriptu. Trīs no svarīgākajiem un pilnīgākajiem Bībeles manuskriptiem, kas saglabājušies līdz mūsdienām, — Vatikāna kodekss 1209, Sīnāja kodekss (priekšplānā) un Aleksandrijas kodekss (fonā) — ļoti iespējams, ir izgatavoti vai uzglabāti Bizantijas klosteros un reliģiskajās kopienās.

[Norāde par autortiesībām]

Abi manuskripti: Photograph taken by courtesy of the British Museum

[Papildmateriāls/Attēls 15. lpp.]

RELIĢIJA BIZANTIJAS IMPĒRIJĀ

Norādot uz ciešajām saitēm starp baznīcu un valsti, Normens Deiviss savā grāmatā Europe—A History (Eiropas vēsture) raksta: ”Valsts un baznīca bija sakausētas nedalāmā veselumā. Imperators.. un patriarhs tika uzskatīti attiecīgi par laicīgo un garīgo dievišķās varas balstu. Impērija aizstāvēja pareizticīgo baznīcu, un baznīca slavināja impēriju. Rietumos nebija nekā līdzīga šim ”cēzaropapismam”.”

[Attēls]

Svētās Sofijas katedrāle Stambulā. Savulaik tā bija Bizantijas lielākā baznīca, 1453. gadā to pārveidoja par mošeju, bet 1935. gadā — par muzeju

[Laika ass 14. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

SVARĪGĀKIE NOTIKUMI

286. g. Diokletiāns par savu rezidenci izvēlas Mazāzijas pilsētu Nīkomēdiju

330. g. Konstantīns padara Bizantiju par impērijas galvaspilsētu un pārdēvē to par Konstantinopoli

395. g. Romas impērija pilnīgi sadalās rietumu un austrumu daļā

1054. g. Reliģiska šķelšanās — shizma — atdala pareizticīgo un Romas katoļu baznīcu

1204. g. Ceturtā krusta kara dalībnieki izposta Konstantinopoli

1453. g. Konstantinopole un viss, kas atlicis no impērijas, krīt turku rokās

[Karte 12. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

MELNĀ JŪRA

KONSTANTINOPOLE

Nīkomēdija

Nīkaja

Efesa

Antiohija

Jeruzaleme

Aleksandrija

VIDUSJŪRA

Pelēkā krāsā parādīta impērijas teritorija Bizantijas ziedu laikos (527. g. — 565. g.)

[Attēli 12. lpp.]

Zinātnieki joprojām debatē, vai par pirmo Bizantijas valdnieku uzskatāms Diokletiāns (1), Konstantīns Lielais (2) vai Justiniāns I (3)

[Norāde par autortiesībām]

Musée du Louvre, Paris

[Attēls 15. lpp.]

Manuskripta ilustrācija, kurā attēlots Konstantinopoles aplenkums 1204. gadā

[Norāde par autortiesībām]

© Cliché Bibliothèque nationale de France, Paris

[Attēls 15. lpp.]

Karuļa centrā iestrādāts zelta solīds (321. g.)

[Norāde par autortiesībām]

Photograph taken by courtesy of the British Museum