Bez daudzveidības dzīvība ir apdraudēta

DEVIŅPADSMITĀ gadsimta 40. gados Īrijā iedzīvotāju skaits pārsniedza astoņus miljonus, un tā bija visblīvāk apdzīvotā Eiropas valsts. Īru galvenais pārtikas produkts bija kartupeļi, un visvairāk tika audzēta viena šķirne — ’Lumpers’.

1845. gadā zemnieki, kā parasti, iestādīja šīs šķirnes kartupeļus, taču sākās kartupeļu lakstu puve un aizgāja bojā gandrīz visa raža. ”Lielākā daļa īru tomēr pārdzīvoja šo grūto gadu,” savā grāmatā rakstīja Pols Reibērns. ”Nelaime notika nākamajā gadā. Zemniekiem nebija citas iespējas kā vien stādīt atkal tos pašus kartupeļus, viņiem nebija citu šķirņu. Atkal sākās lakstu puve, un šoreiz tā bija visaptveroša. Posts bija neaprakstāms.” (The Last Harvest—The Genetic Gamble That Threatens to Destroy American Agriculture.) Vēsturnieki lēš, ka gandrīz miljons cilvēku nomira badā, bet apmēram pusotra miljona īru emigrēja — lielākoties izceļotāji devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Palicēji cieta neaptveramu trūkumu.

Dienvidamerikā, Andu kalnos, zemnieki audzēja daudz dažādu kartupeļu šķirņu, un tikai dažas no tām varēja saslimt ar lakstu puvi. Tāpēc slimība neizplatījās masveidā. Ir pilnīgi skaidrs, ka sugu un šķirņu daudzveidība ir  laba aizsardzība pret slimībām. Monokultūru audzēšana ir pretrunā ar šo pamatprincipu, un tām slimības un kaitēkļi var nodarīt lielu postu — var krasi samazināties raža milzīgos apgabalos. Tāpēc daudziem zemniekiem bieži jālieto pesticīdi, herbicīdi un fungicīdi, kaut arī šīs ķimikālijas piesārņo vidi.

Bet kāpēc zemnieki daudzās, tradicionāli audzētās šķirnes aizstāj ar vienu? Parasti tas notiek ekonomisku apsvērumu dēļ. Audzējot monokultūras, tiek panākta augsta ražība, ražu ir viegli ievākt, iegūtais produkts izskatās pievilcīgs un nebojājas tik ātri. Sevišķi plaši monokultūras sāka audzēt 20. gadsimta 60. gados, kad notika tā sauktā ”zaļā revolūcija”.

”Zaļā revolūcija”

Zemēs, kur iedzīvotājiem bieži draudēja bads, valdības un lielās kompānijas pārliecināja zemkopjus, ka viņiem tradicionālo daudzveidīgo šķirņu vietā jāsēj viena augstražīga šķirne, un īpaša uzmanība tika pievērsta rīsiem un kviešiem. Šīs ”brīnumšķirnes” pasludināja par atrisinājumu pārtikas trūkuma problēmai pasaulē. Taču sēklas nebija lētas — tās maksāja trīsreiz dārgāk nekā parastās. Ražas lielā mērā bija atkarīgas no ķimikāliju, arī minerālmēslu, lietošanas, turklāt zemniekiem bija vajadzīga dārga lauksaimniecības tehnika, piemēram, traktori. Tomēr ar valsts subsīdijām ”zaļā revolūcija” notika daudzās zemēs. ”Lai gan tā paglāba no bada miljoniem cilvēku,” norādīja P. Reibērns, ”tagad tā apdraud pasaules pārtikas krājumus.”

Būtībā ieguvums, ko devusi ”zaļā revolūcija”, ir bijis īslaicīgs, bet tās radītie draudi — milzīgi. Neilgā laikā lauksaimniecības kultūru vienveidība aptvēra veselus kontinentus, bet intensīva minerālmēslu lietošana veicināja nezāļu augšanu, un pesticīdi iznīcināja gan derīgos kukaiņus, gan kaitēkļus. Rīsa laukos toksisko ķimikāliju dēļ aizgāja bojā zivis, garneles, krabji un vardes un iznīka daudzi vērtīgi uzturā lietojami savvaļas augi. Bija arī gadījumi, kad ar ķimikālijām saindējās paši zemkopji.

Lielbritānijas Tālmācības universitātes Bioloģijas fakultātes pasniedzēja Dr. Mei-Vana Ho rakstīja: ”Tagad vairs nav apstrīdams, ka ”zaļās revolūcijas” laikā ieviestās monokultūras ir negatīvi iespaidojušas bioloģisko daudzveidību un pārtikas krājumu drošību visā pasaulē.” Saskaņā ar ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas datiem, 75 procenti pirms simts gadiem audzēto kultūraugu ģenētisko resursu ir zaudēti un tā galvenais iemesls ir intensīvā lauksaimniecība.

Institūta Worldwatch izdotā biļetenā izskanēja brīdinājums, ka ”ģenētiskās vienveidības radītais ekoloģiskais risks ir neaptverams”. Bet kādā veidā briesmas tiek kontrolētas? Lielas pūles šī jautājuma risināšanai veltī lauksaimniecības zinātnieki, laukos tiek lietotas spēcīgas ķimikālijas, bet zemniekiem tiek piešķirti kredīti. Tomēr tas viss negarantē, ka sējumi necietīs. Ģenētiskās vienveidības dēļ Amerikas Savienotajās Valstīs kāda kukurūzas slimība milzīgās platībās izpostīja sējumus,  bet Indonēzijā tika zaudēti apmēram 200 000 hektāru rīsa. Pēdējos gados lauksaimniecībā ir sācies jauns apvērsums, kas ir saistīts ar izmaiņām dzīvības pamatlīmenī — gēnos.

”Gēnu revolūcija”

Gēnu pētīšana ir radījusi jaunu, ienesīgu ražošanas nozari, ko sauc par biotehnoloģiju. Kā jau pats vārds norāda, tiek apvienota bioloģija un jaunākā tehnoloģija, un tas tiek panākts ar gēnu inženierijas palīdzību. Dažas no jaunajām biotehnoloģijas kompānijām specializējas lauksaimniecībā un veltī daudz pūļu, lai patentētu sēklas, kas dotu lielu ražu, būtu spējīgas pretoties slimībām, sausumam un salam un kas samazinātu nepieciešamību lietot bīstamas ķimikālijas. Ja šādus mērķus būtu iespējams sasniegt, tie dotu lielu labumu. Taču daži speciālisti neslēpj savas bažas par ģenētiski pārveidotām lauksaimniecības kultūrām.

”Dabā ģenētiskā daudzveidība pastāv noteiktās robežās,” teikts grāmatā Genetic Engineering, Food, and Our Environment (Gēnu inženierija, pārtika un vide). ”Rozi var sakrustot ar citu rozi, bet to nekad nevarēs sakrustot ar kartupeli. [..] Bet gēnu inženierijā tiek ņemti vienas sugas gēni un pārnesti citā sugā, lai šī suga iegūtu vēlamās īpašības. Piemēram, tas varētu nozīmēt, ka no kādas ziemeļu jūrās mītošas zivs (teiksim, plekstes) tiek paņemts gēns, kas ražo ķīmisku vielu ar antifrīza īpašībām, un tiek pārnests kartupeļos vai zemenēs, lai padarītu šos augus sala izturīgus. Tagad ir iespējams augos pārnest baktēriju, vīrusu, kukaiņu, dzīvnieku un pat cilvēku gēnus.” * Būtībā biotehnoloģija ļauj cilvēkiem pārkāpt sugu ģenētiskās robežas.

Līdzīgi ”zaļajai revolūcijai”, arī ”gēnu revolūcija”, kā to daži dēvē, veicina ģenētisko vienveidību — daži apgalvo, ka pat vēl vairāk nekā pirmā, jo ģenētiķi var izmantot tādas metodes kā klonēšanu un audu kultivēšanu ārpus organisma (abos šajos procesos tiek iegūti absolūti identiski organismi jeb kloni). Tāpēc bažas par bioloģiskās daudzveidības samazināšanos joprojām paliek. Ģenētiski pārveidotu augu ieviešana rada jaunus jautājumus, piemēram, nav skaidrs, kā tie var iespaidot cilvēkus un vidi. ”Mēs akli traucamies iekšā jaunajā lauksaimniecības biotehnoloģijas laikmetā ar lielām cerībām, tikai dažiem ierobežojumiem un tikpat kā bez nekāda priekšstata par to, kāds varētu būt iznākums,” rakstīja zinātnieks Džeremijs Rifkins. *

Tomēr spēja manipulēt ar dzīvību gēnu līmenī ir īsta ”zelta bedre”, un tāpēc notiek sīva sāncensība par jaunu sēklu un citu ģenētiski modificētu organismu patentiem. Bet tikmēr augi joprojām izzūd. Kā jau bija iepriekš minēts, dažas valdības un privāti uzņēmumi, rūpējoties par to, lai daudzas sugas neizzustu pavisam, ir izveidojuši sēklu fondus. Vai šīs sēklu bankas spēs nodrošināt nākamās paaudzes ar dažādām kultūraugu šķirnēm?

Vai sēklu krātuves nodrošinās augu saglabāšanos?

Londonas Karaliskais botāniskais dārzs ir ķēries pie ”viena no vislielākajiem jebkad veiktajiem starptautiskajiem dabas aizsardzības projektiem” — ir sākta Tūkstošgades sēklu fonda izveide. Galvenie mērķi ir šādi: 1) līdz 2010. gadam iekonservēt vairāk nekā 24 000 augu sugu, tas ir, 10 procentu pasaules sēklaugu, sēklu; 2) pirms tam iekonservēt visu Lielbritānijas sēklaugu sēklas. Arī citas valstis ir izveidojušas šādas sēklu krātuves jeb gēnu bankas, kā tās dažreiz tiek sauktas.

 Kā norādīja biologs Džons Taksils, vismaz 90 procenti no krātuvēs glabātajiem miljoniem sēklu un stādāmā materiāla ir vērtīgu kultūraugu šķirņu paraugi, piemēram, kvieši, rīsi, kukurūza, sorgo, kartupeļi, sīpoli, ķiploki, cukurniedres, kokvilna, soja un citi pākšaugi. Bet sēklas ir dzīvi organismi, kas saglabā dzīvotspēju tikai tik ilgi, kamēr tām pietiek iekšējās enerģijas rezervju. Cik lielā mērā var paļauties uz sēklu krātuvēm?

Grūtības sēklu uzglabāšanā

Lai uzturētu sēklu bankas, ir nepieciešama nauda — saskaņā ar Dž. Taksila vārdiem, apmēram 300 miljoni ASV dolāru gadā. Tomēr pat ar šo summu varētu nepietikt, jo, kā zinātnieks atzīmē, ”tikai 13 procenti savākto sēklu atrodas piemērotās telpās, kur tās var uzglabāt ilgu laiku”. Tā kā slikti glabātas sēklas zaudē dīgtspēju, iekonservētās sēklas jau pēc neilga laika ir jāiesēj, lai varētu savākt glabāšanai nākamo sēklu paaudzi — pretējā gadījumā sēklu krātuves kļūs par sēklu kapsētām. Protams, tas viss prasa daudz darba, un krātuvēm, kurām jau tāpat trūkst līdzekļu, darbība tikai sarežģījas.

Grāmatā Seeds of Change—The Living Treasure ir paskaidrots, ka ASV Nacionālā sēklu uzglabāšanas laboratorija, kas atrodas Kolorādo štatā, ir ”sastapusies ar daudzām grūtībām, to vidū energoapgādes traucējumiem, saldēšanas iekārtu salūšanu un darbinieku trūkumu, kura dēļ milzīgs daudzums sēklu nav kataloģizēts”. Sēklu krātuves var ietekmēt arī pārmaiņas politikā un ekonomikā, kā arī dabas katastrofas.

Ilga glabāšana rada arī citas problēmas. Dabiskajā vidē augiem piemīt ierobežota, tomēr pietiekami liela spēja pielāgoties jauniem apstākļiem, un tāpēc tie var tikt galā gan ar slimībām, gan citiem kaitīgiem faktoriem. Bet sēklu bankas aizsargātajā vidē augi jau pēc dažām paaudzēm var daļēji zaudēt pielāgošanās spēju. Taču daudzu augu sēklas, ja tās tiek pareizi uzglabātas, var saglabāt savu dīgtspēju gadsimtiem ilgi. Kaut arī sēklu bankām jāsastopas ar dažādām grūtībām, tomēr pati to izveide liecina, ka pieaug bažas par cilvēces pārtikas krājumu drošību.

Protams, vislabākais veids, kā novērst augu iznīkšanu, ir aizsargāt biotopus un atjaunot lauksaimniecības kultūru dažādību. Bet, kā uzsver Dž. Taksils, lai to panāktu, cilvēkiem ”jāatrod līdzsvars starp savām vajadzībām un dabas vajadzībām”. Vai ir reāli cerēt, ka cilvēki nonāks līdzsvarā ar dabu, ja viņi ar gandrīz fanātisku dedzību tiecas pēc rūpniecības un ekonomikas augšupejas? Pat lauksaimniecība, kā var redzēt, tiek pielāgota ”augsto tehnoloģiju”, tirgus ekonomikas un lielo kompāniju pasaulei. Ir jābūt kādam citam risinājumam.

[Zemsvītras piezīmes]

 [Papildmateriāls 7. lpp.]

Vai zemnieki izzudīs?

”Kopš 1950. gada visās rūpnieciski attīstītajās valstīs ir strauji sarucis lauksaimniecībā nodarbināto cilvēku skaits, dažās valstīs pat par vairāk nekā 80 procentiem,” teikts žurnālā World Watch. Piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs fermeru tagad ir mazāk nekā cietumnieku. Kas ir izraisījis cilvēku aizplūšanu no laukiem?

Galvenie iemesli ir ienākumu samazināšanās, ar lauksaimniecību saistīto parādu palielināšanās, nabadzības pieaugums un lauksaimniecības mehanizācija. 1910. gadā ASV fermeri saņēma apmēram 40 centu no katra dolāra, ko pircēji tērēja pārtikai, bet 1997. gadā — tikai 7 centus. Kā ziņo World Watch, zemnieks, kas audzē kviešus, ”gūst tikai 6 centus no dolāra, ko pircējs iztērē maizei”. Tas nozīmē, ka patērētājs par iesaiņojumu maksā tikpat, cik viņš maksā par zemnieka kviešiem. Attīstības valstīs zemnieki ir vēl sliktākā situācijā. Austrālijā vai Eiropā lauksaimnieki var aizņemties naudu bankā, lai tiktu pāri neveiksmīgam gadam, bet Rietumāfrikas zemniekam šādas iespējas var vairs nebūt. Viņš var pat neizdzīvot.

[Attēli 7. lpp.]

””Zaļās revolūcijas” laikā ieviestās monokultūras ir negatīvi iespaidojušas bioloģisko daudzveidību un pārtikas krājumu drošību visā pasaulē.” (Dr. Mei-Vana Ho)

[Norādes par autortiesībām]

Fons: ASV Lauksaimniecības departaments

Centro Internacional de Mejoramiento de Maíz y Trigo (CIMMYT)

[Attēli 8. lpp.]

Anglijā izveidotais Tūkstošgades sēklu fonds glabā vērtīgu augu sēklas

[Norāde par autortiesībām]

© Trustees of Royal Botanic Gardens, Kew