Padomju varas uzbrukums reliģijai

PADOMJU Sociālistisko Republiku Savienību izveidoja 1922. gadā, un tā sākotnēji iekļāva 4 republikas, no kurām lielākā un ievērojamākā bija Krievija. Ar laiku Padomju Savienība tika paplašināta: tajā ietilpa 15 republikas un tā aizņēma gandrīz sesto daļu planētas sauszemes. Bet 1991. gadā tā pēkšņi beidza pastāvēt. * Iezīmīgi, ka PSRS bija pirmā valsts, kas centās no tautas apziņas izdzēst ticību Dievam.

Pirmais Padomju Savienības vadītājs Vladimirs Ļeņins savos uzskatos bija Kārļa Marksa sekotājs, bet Marksa skatījumā kristietība bija viens no apspiešanas veidiem. Markss dēvēja reliģiju par ”opiju tautai”, bet Ļeņins vēlāk rakstīja: ”Ikviena reliģiska ideja, ikviena ideja par ikvienu dieviņu.. ir visneizteicamākā nekrietnība.”

Kad 1925. gadā nomira Krievijas pareizticīgo baznīcas patriarhs Tihons, tai neļāva ievēlēt jaunu patriarhu. Sākās vispārējs uzbrukums reliģijai — lielākā daļa baznīcu tika vai nu nojauktas, vai arī pārveidotas, lai tās varētu izmantot laicīgiem mērķiem. Mācītājus nosūtīja uz labošanas darbu nometnēm, kur daudzi gāja bojā. ”Valdot Josifam Staļinam, 20. gadu beigās un 30. gados baznīca piedzīvoja asiņainas vajāšanas, kas prasīja tūkstošiem cilvēku dzīvību,” rakstīts Britu enciklopēdijā. ”1939. gadā oficiāli darbojās tikai trīs vai četri pareizticīgo bīskapi un simts baznīcas.”

Taču pēkšņi notika lielas pārmaiņas.

Otrais pasaules karš un reliģija

1939. gadā nacistiskā Vācija, kas bija noslēgusi savstarpējās neuzbrukšanas līgumu ar Padomju Savienību, iebruka Polijā un sākās Otrais pasaules karš. Nākamajā gadā Padomju Savienība okupēja Latviju, Lietuvu, Igauniju un atlikušo Moldāvijas daļu, tā pievienojot sev pēdējās četras republikas. Bet 1941. gada jūnijā Vācija sāka plašu uzbrukumu Padomju Savienībai, un tas Staļinu pārsteidza absolūti nesagatavotu. Gada beigās vācu karaspēks jau atradās Maskavas pievārtē, un Padomju Savienības sakāve šķita neizbēgama.

Redzēdams izmisīgo stāvokli, Staļins centās mobilizēt tautu karam, kas tika nosaukts par Lielo Tēvijas karu. Miljoniem iedzīvotāju joprojām bija ticīgi, un Staļins  apzinājās, ka viņam jāpiekāpjas baznīcai, lai tauta vairāk atbalstītu karu. Kas notika, kad Staļina attieksme pret reliģiju tik krasi mainījās?

Ar baznīcas palīdzību tika panākts, ka krievu tauta visus spēkus atdeva karam, un 1945. gadā Padomju Savienība guva iespaidīgu uzvaru pār Vāciju. Kopš padomju varas terors pret reliģiju mitējās, pareizticīgo baznīcu skaits palielinājās līdz 25 000 un mācītāju skaits sasniedza 33 000.

Uzbrukums atsākas

Taču padomju valsts vadītāju mērķis — izdzēst no cilvēku prātiem priekšstatu par Dievu — īstenībā nebija mainījies. Britu enciklopēdijā par to ir teikts: ”1959.—1964. gadā Ministru Padomes priekšsēdētājs Ņikita Hruščovs īstenoja jaunu antireliģisku kampaņu un samazināja atvērto baznīcu skaitu līdz nepilniem 10 000. Pēc patriarha Aleksija * nāves 1971. gadā šajā amatā tika ievēlēts Pimens, un, kaut arī miljoniem cilvēku vēl arvien bija uzticīgi baznīcai, tās nākotne bija neskaidra.”

Vēlāk tiks aplūkots, kā Krievijas pareizticīgo baznīcai izdevās izturēt jauno padomju varas uzbrukumu. Bet kā Padomju Savienībā klājās citām reliģijām? Kuru no tām vajāja visvairāk un kāpēc? Šie jautājumi ir apskatīti nākamajā rakstā.

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 3. lpp.]

Ļeņins rakstīja, ka ikviena ideja par Dievu ir ”visneizteicamākā nekrietnība”

[Norāde par autortiesībām]

Musée d’Histoire Contemporaine—BDIC