Krestas tornis

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA FRANCIJĀ

VĒSTURISKIEM visdažādākās formas un lieluma torņiem ir bijusi atšķirīga nozīme. Daži no tiem ir būvēti, lai apsargātu stratēģiski izdevīgas vietas, citi bijuši cietumi, tomēr mūsdienās pārsvarā tie ir kļuvuši par iecienītu tūristu apmeklējumu vietu. Francijas dienvidaustrumos pār nelielo Krestas pilsētu Dromas krastos paceļas tornis, kas ir izmantots visiem šiem trim mērķiem.

Iespaidīgo izmēru dēļ Krestas tornis ir saskatāms tālā apkārtnē. Šī torņa ziemeļaustrumu siena slejas 52 metru augstumā, tāpēc tas ierindojas starp Francijas augstākajiem nocietinātajiem torņiem. No torņa augšas paveras brīnišķīgs skats uz Verkora kalnu pakāji, Ardešas kalniem un Ronas ieleju.

Nav pilnīgi precīzi zināms, kas uzcēla Krestas torni, taču ir skaidrs, ka sākotnēji tā bija daļa no cietokšņa. 13. gadsimtā, kad ritēja krusta karš pret albiģiešiem, šo cietoksni Simona de Monfora vadībā ieņēma katoļu karaspēks, ko atbalstīja katoļu bīskapi. Cietoksnis pēc tam tika izmantots par atbalsta punktu cīņā pret albiģiešiem.

Reliģisko karu laikā (1562—1598) protestanti vairākkārt mēģināja ieņemt Krestas cietoksni, tomēr viņiem tas ne reizi neizdevās. 1633. gadā, kad karalis Ludviķis XIII pavēlēja noārdīt Krestas cietoksni, daudz netrūka, ka būtu nojaukts arī tornis — tā izturīgākā un nocietinātākā daļa. Kopš tā laika Krestas tornis tika izmantots par cietumu, kur ieslodzījumā turēja gan parastus noziedzniekus un monarhijas pretiniekus, gan hugenotus. Šie franču protestanti tur nokļuva kādu laiku pēc Nantes edikta parakstīšanas, kad tā noteikumi, kas Francijā nodrošināja zināmu reliģisko iecietību, pamazām vairs netika ievēroti. Uz Krestas cietuma sienām joprojām ir lasāmi uzraksti, ko atstājuši vairāki no šiem cilvēkiem, kas tika ieslodzīti cietumā reliģiskās pārliecības dēļ.

Tagad Krestas tornis ir vēstures piemineklis, ko katru gadu caurmērā apmeklē 30 000 cilvēku. 1998. gadā, kad tika atzīmēta Nantes edikta 400. gadadiena, vairāki pasākumi bija organizēti arī Krestas tornī. Torņa sienas ir drūms atgādinājums par to, kas var notikt, ja tiek pieļauts, ka sabiedrībā veidojas reliģiskās neiecietības gaisotne.