Kā reliģija saglabājās

LĪDZ 1941. gada jūnijam, kad nacistiskā Vācija iebruka Padomju Savienībā, padomju vara praktiski bija iznīcinājusi Krievijas pareizticīgo baznīcu. Bet pēc nacistu iebrukuma padomju vara sāka mainīt savu attieksmi pret reliģiju. Kas uz to pamudināja?

Londonas Karaliskās koledžas modernās vēstures pasniedzējs Ričards Overijs savā grāmatā Russia’s War—Blood Upon the Snow (Krievijas karš — asinis sniegā) paskaidroja: ”Baznīcas galva metropolīts Sergijs jau pirmajā vācu iebrukuma dienā aicināja ticīgos darīt visu, lai izcīnītu uzvaru. Turpmākajos divos gados viņš laida klajā vismaz divdesmit trīs vēstules, kurās aicināja savu ganāmpulku cīnīties par bezdievīgo valsti, kurā viņi dzīvoja.” Tāpēc, kā R. Overijs rakstīja tālāk, ”Staļins atļāva reliģijai atkal plaukt”.

1943. gadā Staļins beidzot piekrita atzīt Krievijas pareizticīgo baznīcu un atļāva ievēlēt Sergiju par tās jauno patriarhu. ”Baznīcas pārstāvji uz to atsaucās tādējādi, ka savāca no ticīgajiem naudu veselai padomju tanku divīzijai,” atzīmēja R. Overijs. ”Priesteri un bīskapi skubināja  draudžu locekļus ticēt Dievam un Staļinam.”

Aprakstot šo periodu Krievijas vēsturē, krievu reliģiologs Sergejs Ivaņenko rakstīja: ”Krievijas pareizticīgo baznīcas oficiālais izdevums Žurnal Moskovskoj Patriarhii slavēja Staļinu kā visu laiku un tautu izcilāko vadoni un skolotāju, ko Dievs sūtījis tautas glābšanai no apspiedējiem muižniekiem un kapitālistiem, un aicināja ticīgos līdz pēdējai asins lāsei aizstāvēt PSRS no ienaidniekiem un cītīgi strādāt, lai uzceltu komunismu.”

Ko ”augstu vērtēja VDK”

Pat pēc tam, kad 1945. gadā Otrais pasaules karš beidzās, komunistiem pareizticīgo baznīca joprojām bija izdevīga. Herisona Solsberija rediģētajā grāmatā The Soviet Union: The Fifty Years (Padomju Savienības piecdesmit gadi) bija minēti tā iemesli: ”Kad karš bija beidzies, baznīcas vadītāji sāka atbalstīt Staļina aukstā kara ārpolitiku.”

Nesen izdotajā grāmatā The Sword and the Shield stāstīts, kā baznīcas vadītāji darbojās padomju varas interesēs. Kā rakstīts šajā darbā, patriarhs Aleksijs I, kas 1945. gadā stājās Sergija vietā, ”iestājās Pasaules miera padomē — 1949. gadā nodibinātajā organizācijā, ko Padomju Savienība izmantoja savu mērķu sasniegšanai”. Grāmatā arī akcentēts, ka viņu un metropolītu Nikolaju ”augstu vērtēja VDK, uzskatot par ērtiem instrumentiem padomju varas ietekmes palielināšanai”.

Ievērības cienīgs ir fakts, ka patriarhs Aleksijs I 1955. gadā paziņoja: ”Krievijas pareizticīgo baznīca atbalsta mūsu valdības absolūti miermīlīgo ārpolitiku nevis tāpēc, ka baznīcai trūktu brīvības, bet tāpēc, ka padomju politika ir taisnīga un tā atbilst baznīcas sludinātajiem kristīgajiem ideāliem.”

Londonas laikraksta The Guardian 2000. gada 22. janvāra numurā bija citēti pareizticīgo mācītāja disidenta Georgija Edelšteina vārdi: ”Par bīskapiem rūpīgi izraudzījās tādus cilvēkus, kas sadarbotos ar padomju valdību. Viņi visi bija VDK aģenti. Ir labi zināms, ka VDK bija savervējusi patriarhu Aleksiju un viņa segvārds bija Drozdovs. Tagad bīskapi rīkojas tāpat kā pirms 20 vai 30 gadiem.”

 Padomju valsts kalpone

Žurnāla Life 1959. gada 14. septembra numurā par attiecībām starp pareizticīgo baznīcu un padomju varu bija teikts: ”Staļins baznīcai nedaudz piekāpās, un tā izturējās pret viņu kā pret caru. Īpaša valdības padome nodrošina pareizticīgo baznīcas sadarbību ar padomju valsti, un baznīca ir kļuvusi par komunistu marioneti.”

Metjū Spinka, kas pētīja baznīcas darbību Krievijā, savā 1956. gadā izdotajā grāmatā The Church in Soviet Russia (Baznīca padomju Krievijā) apstiprināja, ka starp valsti un baznīcu pastāvēja ciešas attiecības. Viņš rakstīja: ”Pašreizējais patriarhs Aleksijs.. ir apzināti padarījis savu baznīcu par ieroci varas rokās.” Baznīcai izdevās saglabāties tāpēc, ka tā kļuva par valsts kalponi. ”Bet vai tas ir kaut kas nosodāms?” varētu jautāt. Lai to saprastu, padomāsim, kāds ir Dieva un Kristus viedoklis.

Jēzus Kristus par saviem patiesajiem mācekļiem sacīja: ”Jūs neesat no pasaules, bet es jūs esmu izredzējis no pasaules.” Dieva Rakstos ir uzdots ļoti tiešs jautājums: ”Laulības pārkāpēju cilts, vai jūs nezināt, ka šīs pasaules draudzība ir Dieva ienaidība?” (Jāņa 15:19; Jēkaba 4:4.) Tātad, kā rakstīts Bībelē, baznīca ir kļuvusi par reliģisku netikli, ar kuru ”pasaules ķēniņi dzīvojuši.. netiklībā”. Tā ir apliecinājusi, ka pieder pie ”lielās Bābeles, visas zemes netikļu un negantību mātes”, par ko runāts Bībelē. (Atklāsmes 17:1—6.)

Kā izturēja Jehovas liecinieki

Jēzus Kristus paskaidroja, pēc kā varēs pazīt viņa patiesos sekotājus: ”No tam visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” (Jāņa 13:35.) Mīlestība bija noteicošais faktors, kas Jehovas lieciniekiem Padomju Savienībā palīdzēja visu izturēt, — tas ir norādīts tālākajā citātā no grāmatas The Sword and the Shield. ”Jehovieši visos iespējamos veidos palīdzēja savas reliģijas piederīgajiem, kas bija izsūtīti, un apgādāja tos ar naudu, uzturu un apģērbu.”

Koncentrācijas nometnēs ieslodzītie saņēma arī garīgu ”uzturu” — Bībeles un uz Bībeli balstītu literatūru. Bībele ir ”Dieva vārdi”, un, kā teica Jēzus, cilvēkiem tie ir vajadzīgi, lai saglabātu savu garīgo dzīvību. (Mateja 4:4.) Literatūru slepeni ienesa nometnēs, lai gan tas bija liels risks, jo par to draudēja bargs sods.

Helēna Celmiņa, kas no 1962. gada līdz 1966. gadam Krievijā bija ieslodzīta Potmas soda nometnē, uzrakstīja grāmatu Sievietes PSRS cietumos. Tajā viņa stāstīja: ”Daudzi Jehovas liecinieki ir saņēmuši desmit gadus stingrā režīma tikai par to, ka pie viņiem mājās atrasti daži eksemplāri žurnāla  ”Sargu tornis”. Un ja jau cilvēkus arestē viņu dzīvokļos par šiem rakstiem, tad ir pilnīgi saprotams nometnes administrācijas uztraukums un sašutums par to, ka nometnē arī iekļūst šī literātūra.”

Riskēt ar personīgo brīvību un drošību, lai sniegtu garīgu palīdzību, — šāda rīcība katrā ziņā liecināja par kristīgu mīlestību. Bet, kaut arī tas bija svarīgs faktors, kas palīdzēja Jehovas lieciniekiem izturēt, bija kāds vēl svarīgāks. ”Daudzi nevarēja saprast,” rakstīja Helēna Celmiņa, ”kā dzeloņstiepļu valstībā, kur neviens cilvēks netiek iekšā, var rasties aizliegtā literātūra.” Tas likās neiespējami, jo katru, kas ieradās nometnē, rūpīgi pārmeklēja. ”Liekas, ka naktīs enģeļi lidinās virs nometnes un literātūru nomet no debesīm,” piebilda Celmiņas kundze.

Dievs patiešām ir apsolījis, ka viņš neatstās un nepametīs savu tautu. Tāpēc Jehovas liecinieki bijušajā Padomju Savienībā domā tāpat kā psalmu dziesminieks, kas izsaucās: ”Redzi, Dievs ir mans palīgs!” (Psalms 54:6; Jozuas 1:5.) Tieši viņa palīdzība bija tā, kas Jehovas lieciniekiem bijušajā Padomju Savienībā ļāva visu izturēt.

Apstākļi mainās

1991. gada 27. martā Jehovas liecinieki Padomju Savienībā kļuva par juridiski atzītu organizāciju — tika parakstīti likumīgi statūti, kuros iekļauta arī šāda frāze: ”Reliģiskās organizācijas mērķis ir veikt reliģisku darbību — darīt zināmu Dieva Jehovas vārdu un viņa mīlestības pilnos pasākumus cilvēces labā, kas veikti ar Jēzus Kristus pārvaldītās Dieva debesu Valstības starpniecību.”

Statūtos ir minēti dažādi veidi, kā tiek īstenota šī reliģiskā darbība: sludināšana publiski un ļaužu apmeklēšana mājās, Bībeles patiesības mācīšana tiem, kas to vēlas, bezmaksas Bībeles nodarbību vadīšana, kurās tiek izmantotas Bībeles studēšanai paredzētas publikācijas, un Bībeļu izplatīšana.

Kopš šī dokumenta parakstīšanas ir pagājuši vairāk nekā desmit gadi, ir izformēta Padomju Savienība un 15 bijušajās padomju republikās situācija reliģiskā ziņā ir ievērojami mainījusies. Kāda būs reliģijas nākotne šajās valstīs, kā arī visā pārējā pasaulē?

[Papildmateriāls 11. lpp.]

Baznīcas sadarbība ar padomju varu

1945. gadā Edmunds Stīvenss savā grāmatā Russia Is No Riddle (Krievija nav nekāda mīkla) rakstīja: ”Baznīca ļoti rūpējās, lai nekostu rokā, kas to baroja. Tā pilnībā apzinājās, ka apmaiņā pret valsts izrādīto labvēlību tai ir stingri jāatbalsta valdošā sistēma un jādarbojas tai noteiktajās robežās.”

E. Stīvenss tālāk paskaidroja: ”Pareizticīgo baznīcā gadsimtiem ilgi bija iesakņojusies tradīcija būt oficiālajai valsts reliģijai, un tāpēc tā ļoti dabiski pielāgojās jaunajam stāvoklim, kas prasīja ciešu sadarbību ar padomju valdību.”

Kestona institūts rūpīgi pētīja kādreizējo padomju varas un Aleksija II, tagadējā Krievijas pareizticīgo baznīcas patriarha, sadarbību. Institūta pētījumā bija secināts: ”Aleksija darbība nebija nekāds izņēmums — gandrīz visi oficiāli atzīto ticību (katoļu, baptistu, adventistu, musulmaņu un budistu) augstākie vadītāji bija VDK savervēti aģenti. Gadskārtējā ziņojumā, kurā aprakstīta Aleksija savervēšana, ir minēti arī daudzi citi aģenti, no kuriem daži bija Igaunijas luterāņu baznīcas mācītāji.”

[Papildmateriāls/Attēls 12. lpp.]

Sazināšanās ar ieslodzītajiem nometnēs

Latviešu žurnālists Viktors Kalniņš lielāko daļu no viņam piespriestā desmit gadu ieslodzījuma (1962.—1972.) pavadīja Mordvijas nometnēs — apmēram 400 kilometru uz dienvidaustrumiem no Maskavas. 1979. gada martā intervijā žurnālam Atmostieties! V. Kalniņam uzdeva jautājumu: ”Vai ieslodzītie Jehovas liecinieki zina, kas viņu organizācijā notiek Amerikas Savienotajās Valstīs vai citās zemēs?”

”Jā, zina gan,” atbildēja žurnālists, ”jo viņi saņem savu literatūru. [..] Viņi man pat parādīja žurnālus. Es nekad nezināju, kur literatūra ir noslēpta; vieta visu laiku mainījās. Bet visi zināja, ka nometnē ir šī literatūra. [..] Sargi un Jehovas liecinieki bija kā Toms un Džerijs: vieni pastāvīgi slēpa literatūru, bet otri visu laiku to mēģināja atrast.”

Uz jautājumu: ”Vai Jehovas liecinieki centās ar jums runāt par saviem uzskatiem?” — V. Kalniņš atbildēja: ”Jā, protams! Viņu uzskati ir labi zināmi. Mēs zinājām visu par Harmagedonu.. Jehovas liecinieki ļoti daudz stāstīja par laiku, kad visām slimībām būs pienācis gals.”

[Attēls]

Jehovas liecinieki Mordvijas nometnēs drosmīgi stāstīja citiem Bībeles patiesību

[Attēls 8., 9. lpp.]

Vovčukus 1951. gadā deportēja uz Irkutsku, un viņi joprojām ir uzticīgi kristieši

[Attēls 10. lpp.]

Tā kā baznīca sniedza lielu atbalstu Otrajā pasaules karā, Staļins atļāva reliģijai kādu laiku plaukt

[Norāde par autortiesībām]

U.S. Army photo

[Attēls 10. lpp.]

Patriarhs Aleksijs I (1945.—1970.) sacīja: ”Padomju politika.. atbilst baznīcas sludinātajiem kristīgajiem ideāliem.”

[Norāde par autortiesībām]

Central State Archive regarding the film/photo/phono documents of Saint-Petersburg