Lielpilsētu problēmas

”Celsim sev pilsētu ar torni, kuŗa virsotne sniedzas debesīs! Ar to mēs sev sagādāsim vārdu un netiksim izkaisīti pa visu zemi.” (1. Mozus 11:4)

ŠIE vārdi, kas izskanēja pirms četriem gadu tūkstošiem, vēstīja par lielās pilsētas Bābeles celtniecības sākumu.

Bābele, kas vēlāk tika nosaukta par Babilonu, atradās Mezopotāmijā, auglīgajā Sineāras līdzenumā. Pretēji plaši izplatītam viedoklim, Bābele nav pirmā pilsēta, par kuru runāts Bībelē. Pilsētas sāka veidoties vēl pirms Noas plūdiem, un pirmo pilsētu, kas minēta Bībelē, nodibināja Kains, kurš bija nogalinājis savu brāli. (1. Mozus 4:17.) Pilsēta, ko Kains nosauca par Ēnohu, droši vien nebija lielāka par nocietinātu apmetni vai ciemu, turpretī Bābele bija liela un iespaidīga pilsēta. Bābele bija ietekmīgs viltus pielūgsmes centrs, un pilsētas galvenā iezīme bija tās tornis, kas bija reliģiska celtne. Bābeles un tās torņa celtniecība bija pretošanās Dieva nodomam. (1. Mozus 9:7.) Tāpēc, kā stāstīts Bībelē, Dievs sajauca torņa būvētāju valodu un cilvēku godkārīgie plāni neīstenojās. Dievs ”tos izklīdināja no tās vietas pa visu zemes virsu”. (1. Mozus 11:5—9.)

Pēc tam pilsētas sāka veidoties arī citās vietās. Pilsētās varēja atrast patvērumu no ienaidnieku uzbrukumiem, un zemniekiem pilsētas bija laba vieta, kur uzglabāt un realizēt savu produkciju. Kad pilsētās sāka veidoties tirgi, daudziem pilsētas iedzīvotājiem radās izdevība sevi nodrošināt, darot darbus, kas nebija tieši saistīti ar lauksaimniecību. Grāmatā The Rise of Cities (Pilsētu izcelsme) ir sacīts: ”Kad pilsētas iedzīvotājiem vairs nebija jādzīvo no rokas mutē, viņi varēja pievērsties visdažādākajām amatniecības nozarēm — pīšanai, podniecībai, vērpšanai, aušanai, ādas izstrādāšanai, galdniecībai un akmens apstrādei — visam, pēc kā bija pieprasījums.”

Pilsētas kļuva par dažādu preču un produktu sadales centriem. Bībelē ir stāstīts par lielu badu, kas reiz piemeklēja Ēģipti. Toreiz valsts pārvaldnieks Jāzeps ”ļaudis pārcēla pilsētās”. Viņš acīmredzot uzskatīja, ka tā būs vieglāk nodrošināt ierobežoto pārtikas krājumu sadali un piegādi. (1. Mozus 47:21, LB-26.)

Senatnē, kad pārvietošanās iespējas bija diezgan ierobežotas, pilsētas ievērojami veicināja kontaktus cilvēku starpā un informācijas apmaiņu. Tas savukārt paātrināja  dažādu sabiedrības slāņu un kultūru mijiedarbību. Pilsētās radās daudz jaunu ideju un izgudrojumu. Netraucēta domu apmaiņa veicināja jauninājumus zinātniskajos, reliģiskajos un filozofiskajos priekšstatos.

Nepiepildīti sapņi

Mūsdienu lielpilsētu priekšrocības ir līdzīgas tikko minētajām. Tāpēc ir saprotams, ka uz pilsētām vēlas pārcelties miljoniem cilvēku, it sevišķi tie, kas dzīvo zemēs, kur dzīve laukos ir kļuvusi nepanesami grūta. Tomēr lielai daļai cilvēku, kas pārceļas uz lielpilsētām, sapņi par labāku dzīvi paliek nepiepildīti. Saskaņā ar kāda demogrāfijas institūta pētījumiem dzīves līmenis daudzās attīstības valstu pilsētās ir sliktāks nekā lauku rajonos.

Henrijs Sisneross grāmatā The Human Face of the Urban Environment (Urbanizētās vides cilvēciskais faktors) norāda uz problēmu cēloni: ”Kad trūcīgi cilvēki koncentrējas precīzi norobežotos rajonos, viņu problēmas strauji pieaug. ..palielinoties nabadzīgu cilvēku, lielākoties minoritāšu pārstāvju, koncentrācijai, aug bezdarbs, palielinās un paildzinās atkarība no sociālajiem pabalstiem, saasinās veselības aprūpes problēmas un, pats satraucošākais, pieaug noziedzības līmenis.” Grāmatā Mega-city Growth and the Future (Megapoļu izaugsme un nākotne) teikti līdzīgi vārdi: ”Pārmērīgā iedzīvotāju pieplūduma dēļ bieži vien palielinās bezdarbnieku un nepietiekami nodarbināto cilvēku skaits, jo darba tirgus nespēj apmierināt daudzo darba meklētāju vajadzības.”

Bērnu bezpajumtnieku skaita palielināšanās liecina par to, kāda nabadzība valda attīstības valstu pilsētās. Daži speciālisti uzskata, ka pasaulē pašlaik ir 30 miljoni bērnu bezpajumtnieku. Tikko citētajā grāmatā par šo problēmu ir teikts: ”Tā kā nabadzība un citas problēmas pilnīgi sagrauj ģimeni, bērni nonāk uz ielas un viņiem jāgādā par sevi pašiem.” Bērni bezpajumtnieki dzīvo nožēlojamos apstākļos, viņi vāc atkritumus, ubago vai dara visnetīrākos darbus tirgus laukumos.

Drūmā realitāte

Nabadzība ir viens no faktoriem, kas veicina noziedzību. Kādā Dienvidamerikas lielpilsētā, kas ir pazīstama ar savu moderno arhitektūru, noziedzības līmenis aug tik strauji, ka par noteicošo elementu pilsētas arhitektūrā kļūst metāla režģi. Gan bagātie, gan trūcīgie pilsētas iedzīvotāji apjož savus īpašumus ar metāla žogiem un dzīvo kā metāla  būros. Daudzi vispirms apjož savu īpašumu ar pamatīgu žogu un tikai tad būvē māju.

Lielā iedzīvotāju skaita dēļ ir grūti nodrošināt elementārus sanitāros apstākļus. Tiek lēsts, ka vienā no Āzijas lielpilsētām ir nepieciešams pusmiljons sabiedrisko tualešu. Bet, kā ir noskaidrots, pagaidām pilsētā darbojas tikai divi simti sabiedrisko tualešu.

Nevar nepieminēt arī to, kādu postu pārapdzīvotība nodara videi. Paplašinoties pilsētu robežām, tiek zaudēts daudz lauksaimniecībā izmantojamas zemes. Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas bijušais ģenerāldirektors Federiko Majors atzīst: ”Pilsētas patērē neaptverami daudz enerģijas, iztukšo ūdens krājumus un prasa milzīgas pārtikas un materiālu piegādes. [..] Pilsētu vide ir pārslogota, jo nespēj nodrošināt to vajadzības.”

Rietumvalstu lielpilsētu problēmas

Rietumu zemēs stāvoklis ir nedaudz labāks, taču arī to lielpilsētās ir daudz problēmu. Grāmatā The Crisis of America’s Cities (Amerikas pilsētu krīze) ir teikts: ”Amerikas pilsētām mūsdienās ir raksturīgs neiedomājami augsts vardarbības līmenis. [..] Vardarbības Amerikas pilsētās ir tik daudz, ka medicīnas žurnāli tai sākuši veltīt lielu uzmanību — mūsdienās tā tiek uzskatīta par vienu no smagākajām veselības aizsardzības problēmām.” Nav šaubu, ka vardarbība ir daudzu pasaules lielpilsētu problēma.

Iedzīvotāju dzīves līmeņa pasliktināšanās ir viens no iemesliem, kāpēc uzņēmēji zaudē interesi par lielpilsētām. Grāmatā The Human Face of the Urban Environment ir teikts: ”Uzņēmumi pārceļas uz priekšpilsētām vai citām zemēm, atstājot ”izdegušus laukus” — piesārņotus zemes gabalus ar pamestām ēkām, zemi, kas piesūkusies ar toksiskām vielām un vairs nekam nav izmantojama.” Tāpēc daudzās lielpilsētās trūcīgi cilvēki dzīvo rajonos, ”kuros vides problēmām tiek pievērsts pārāk maz uzmanības, kuros nedarbojas kanalizācijas sistēmas un netiek pietiekami attīrīts ūdens, kuros atkritumu izgāztuvēs un cilvēku mājokļos savairojas parazīti un grauzēji, kuros mazi bērni ēd svinu saturošu krāsu, kas lobās no vecu ēku sienām, — rajonos, kuros nevienam ne par ko nav nekādas daļas”. Tie ir rajoni, kuros valda noziedzība, vardarbība un bezcerība.

Turklāt rietumu pasaules lielpilsētām ir grūti pienācīgi parūpēties par iedzīvotāju vajadzībām. Jau 1981. gadā Pets Čoate un Sūzana Voltere sarakstīja grāmatu ar pesimistisku nosaukumu Amerika gruvešos. Brūkošā infrastruktūra (America in Ruins—The Decaying Infrastructure). Grāmatā bija teikts, ka ”Amerikas sabiedriskās celtnes un komunikācijas nolietojas ātrāk, nekā tās tiek atjaunotas”. Grāmatas autori pauda savas bažas par lielpilsētu sarūsējušajiem tiltiem, izdangātajiem ceļiem un nolietotajām kanalizācijas sistēmām.

Divdesmit gadus pēc šīs grāmatas sarakstīšanas daudzas pilsētas joprojām cīnās ar tām pašām problēmām. Žurnālā New York Magazine bija aprakstīts grandiozais Trešā ūdens tuneļa projekts Ņujorkā. Tuneļa celtniecība turpinās jau 30 gadus, un tā celtniecība ir nosaukta par vislielāko šāda veida projektu rietumu puslodē. Šis projekts izmaksās apmēram 5 miljardus dolāru, un, kad tunelis būs pabeigts, pa to Ņujorkai tiks piegādāti gandrīz četri miljardi litru ūdens dienā. ”Lai gan tiks padarīts tik milzīgs darbs,” atzīmē raksta autors, ”tunelis būs tikai papildinājums jau esošajiem cauruļvadiem un dos iespēju pirmo reizi simts gados salabot cauruļvadus, kas ir ielikti gadsimta sākumā.” Kā tika norādīts kādā The New York Times rakstā, visas pilsētas infrastruktūras — pazemes dzelzceļu, maģistrālo ūdensvadu, ceļu un tiltu — labošanai būs vajadzīgi apmēram 90 miljardi dolāru.

Ņujorka noteikti nav vienīgā pilsēta, kurai ir šādas problēmas. Pasaules lielpilsētu funkcionēšanu apdraud visdažādākie sarežģījumi. Piemēram, 1998. gada februārī Jaunzēlandes pilsēta Oklenda pieredzēja vairāk nekā divas  nedēļas ilgu elektroenerģijas trūkumu. Bet Austrālijas pilsētas Melburnas iedzīvotājiem 13 dienas bija jāiztiek bez siltā ūdens, kad pēc avārijas kādā lielā uzņēmumā tika pārtraukta gāzes padeve.

Ir kāda problēma, kas ir kopīga gandrīz visām lielpilsētām, — satiksmes sastrēgumi. Arhitekts Moše Safdijs norāda: ”Starp pilsētu izmēriem un transporta sistēmām, kas tās apkalpo, pastāv būtisks konflikts jeb neatbilstība. [..] Veco pilsētu centrālās daļas jāpielāgo tādam transporta kustības blīvumam, kāds to celtniecības laikā nebija iedomājams.” Tādās pilsētās kā Kaira, Bangkoka un Sanpaulu automašīnu sastrēgumi ielās ir parasta parādība.

Lai gan dzīve lielpilsētās ir saistīta ar daudzām problēmām, cilvēki joprojām pārceļas uz tām. Kā teikts izdevumā The UNESCO Courier, ”cilvēkiem šķiet, ka pilsēta ir saistīta ar progresu un brīvību, tā piedāvā plašas iespējas un ir neatvairāms kārdinājums”. Kāda tad īsti ir pasaules lielpilsētu nākotne? Vai to problēmas ir atrisināmas?

[Izceltais teksts 5. lpp.]

”Pārmērīgā iedzīvotāju pieplūduma dēļ bieži vien palielinās bezdarbnieku un nepietiekami nodarbināto cilvēku skaits”

[Attēls 7. lpp.]

Automašīnu sastrēgumi ir nopietna problēma daudzās pilsētās

[Attēls 7. lpp.]

Miljoniem bērnu bezpajumtnieku paši mēģina sagādāt sev iztiku

[Attēls 7. lpp.]

Daudzu lielpilsētu iedzīvotāju sapņi paliek nepiepildīti