Kā bērnus audzina savvaļā

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA KENIJĀ

ĀFRIKAS plašajā, zālainajā līdzenumā piedzimst mazulis. Agrā rīta stundā tas nokrīt zemē ar dobju būkšķi. Māte pasniedzas tam pretī un maigi palīdz savam miklajam, spīdīgajam bērnam piecelties uz nedrošajām kājām. Klāt piesteidzas citas mātes un māsas, lai kārtīgi nopētītu, aptaustītu un apošņātu nupat dzimušo bērniņu. Tikai 120 kilogramus smagais un nepilnu metru augstais zilonēns izraisa priecīgu satraukumu pārējos bara locekļos.

Tūkstošiem kilometru attālumā kaut kur Amerikā koka zarā šūpojas mazītiņa ligzdiņa, ne lielāka par uzpirksteni. Tur bišu kolibri pārītis — divi sīki putniņi, mazi kā kukainīši, — rūpējas par saviem diviem putnēniem. Šie košie, lidojumā neticami žiglie putni ir drošsirdīgi vecāki, kas metas dzīt projām lielus dzīvniekus un pat cilvēkus, ja tie tuvojas viņu miniatūrajiem mazuļiem.

Mums visiem patīk dzīvnieku mazuļi. Bērni ir sajūsmā par maziem kucēniem. Un kurš gan spēj palikt vienaldzīgs, noskatoties, kā rotaļājas draiskulīgs kaķēns, cik mīlīgs izskatās pērtiķēns, kas cieši ieķēries mātes vilnā, vai kādām platām acīm pūčulēns lūkojas no savas drošās ligzdas?

Dzīvnieku mazuļi ne vienmēr ir tik bezpalīdzīgi kā cilvēkbērni. Daži piedzimst ar spēju skraidīt jau drīz vien pēc tam, kad viņu mazās kājiņas ir pieskārušās zemei. Citi pēc piedzimšanas tiek atstāti pilnīgi paši savā ziņā — lai aizstāv sevi un izdzīvo, kā prot. Taču daudzu  dzīvnieku un kukaiņu jaunā paaudze ir atkarīga no vecākiem, kas aprūpē, sargā, baro un apmāca savas atvases, un starp vecākiem un viņu bērniem pastāv ciešas saites.

Neparastie gādnieki

Lielākā daļa kukaiņu, zivju, abinieku un rāpuļu īpaši neinteresējas par savu pēcnācēju labklājību, tomēr viņu vidū ir arī daži ievērības cienīgi izņēmumi. Viens neparasts vecāku mīlestības piemērs ir briesmīgais Nīlas krokodils. Šis rāpulis visai cītīgi gādā par saviem bērniem. Kad siltajās smiltīs ir izdētas olas, vecāki paliek turpat tuvumā un sargā savu dējumu. Tuvojoties izšķilšanās brīdim, mazie krokodilēni sāk izdot ņurdošas skaņas, dodami mātei ziņu, ka laiks atraust olas. Vēlāk krokodiliene ar saviem varenajiem žokļiem saudzīgi savāc mazuļus un aiznes uz ūdens malu, lai noskalotu smiltis. Ir ziņas, ka arī krokodilu tēvs ir novērots nesam nupat izšķīlušos mazuļus uz ūdeni. Vairākas dienas krokodilēni ūdenī turas kopā ar māti, sekodami tai gluži kā pīlēni. Mātes draudīgais spēks nodrošina tiem labu aizsardzību.

Pārsteidzošā kārtā arī starp zivīm ir atrodamas tādas, ko var nodēvēt par gādīgiem vecākiem. Lielākā daļa no saldūdens iemītniecēm tilapijām, iznērsušas ikrus, noglabā tos mutē. Kad mazuļi ir izšķīlušies, tie brīvi peld apkārt, taču neaizklīst pārlieku tālu no vecākiem. Ja draud briesmas, tilapija plati atpleš muti un ļauj mazuļiem veikli paslēpties tajā. Kad briesmas garām, mazuļi atkal iznāk ārā un atsākas parastā rosība.

Arī skudras, bites un termīti — tā dēvētie sabiedriskie kukaiņi — čakli aprūpē un drosmīgi sargā savas atvases. Tie dzīvo kolonijās, būvē drošu patvērumu savām olām un piegādā barību kāpuriem. Labi pazīstams piemērs ir medusbite. Tūkstošiem čaklu bišu kopīgiem spēkiem gādā par saimes jauno paaudzi. Šie instinktīvi gudrie kukaiņi būvē, labo un tīra savu ”bērnistabu” un pat regulē tajā temperatūru un mitruma daudzumu.

Spārnotie vecāki

Vairākums putnu ir izcili gādīgi vecāki, kas ārkārtīgi daudz laika un pūļu veltī piemērotas ligzdas vietas atrašanai, perēkļa būvēšanai un putnēnu audzēšanai. Piemēram, reiz tika novērots, ka 120 dienas ilgajā ligzdošanas laikā kāds centīgs sudrabvaigu degunragputnu tēviņš ieradās pie ligzdas vairāk nekā 1600 reižu, pienesdams mātītei apmēram 24 000 augļu gabaliņu.

 Arī klejotājalbatross ir pašaizliedzīgs ģimenes apgādnieks. Barības meklējumos tas vārda tiešā nozīmē nolido tūkstošiem kilometru, kamēr uzticamais partneris ligzdā pacietīgi gaida tā atgriešanos.

Tuksnešainos apvidos daži putni izmanto interesantu paņēmienu, lai padzirdītu savus putnēnus. Aizlidojuši līdz ūdenskrātuvei, tie samērcē savas krūšu spalvas un dodas atpakaļ uz ligzdu, kur putnēni veldzē slāpes, uzņemot mitrumu no vecāku spalvām.

Ja pabarot daudzās mutes kļūst pārlieku grūti, dažu sugu putni ņem talkā ”bērnaukles”. Šie palīgi visbiežāk ir vecāku jau pieaugušās atvases, kas labprāt piedalās putnēnu barošanā un aprūpē.

Bērnu aizsardzība

Putniem arī nemitīgi jārūpējas par savu bērnu aizsardzību. Spēcīgā lietū daži putni mēdz izplest pār ligzdu spārnus, lai putnēni nesalītu un nenosaltu. Strazdi savukārt ir lieliski mājas kopēji. Lai ligzdā nesaviestos utis un blusas, šie atjautīgie putni savāc indīgu augu daļas un izvieto tās pašā ligzdā un tai apkārt. Indīgie augi iedarbojas kā insekticīds, kas iznīdē vai atbaida parazītus.

Sloku mātīte, aizsargājot savus bērnus, izrāda lielisku attapību. Ja draud briesmas, viņa cieši satver savu putnēnu starp ķermeni un kājām, paceļas spārnos un aiznes savu dārgo nastu uz drošāku vietu. Daži drošsirdīgi vecāki veikli izliekas par ievainotiem, lai aizvilinātu plēsēju no sava perējuma. Plivinādamās pa zemi, it kā nespētu pacelties spārnos, māte vilina ienaidnieku projām no ligzdas, un, kad briesmas pāri, tā pārtrauc savu ”teātri” un aizlido drošībā. Putni, kas ligzdo uz zemes, reizēm izmanto ”skaņu efektus”, lai aizbaidītu nelūgtus viesus. Ziemeļamerikā sastopamā alupūce šņāc kā čūska, ja kāds mēģina izpētīt tās alu. Pirmie kolonisti bija pārliecināti, ka šīs mazās pūcītes mitinās kopā ar klaburčūskām, un tāpēc turējās no to alām pa gabalu.

Zīdītāji — mātes mīlestības piemērs

Dzīvnieku pasaulē visgādīgākie vecāki ir atrodami zīdītāju vidū. Piemēram, ziloņmātes ārkārtīgi pašaizliedzīgi rūpējas par saviem mazuļiem, un ciešās saites starp māti un bērnu var saglabāties pat 50 gadu garumā. Zilonēns ir ļoti atkarīgs no mātes. Mātes varenā auguma ēnā mazulis patveras no karstās saules, māte to rūpīgi zīdī un ļauj tam pastiept uz augšu mazo snuķīti un plūkt augu kumšķus no viņas mutes. Māte regulāri mazgā zilonēnu, šļāc ūdeni tam uz muguras un berzē to ar snuķi. Zilonēna audzināšana ir kopīgs darbs — citas bara ziloņmātes aktīvi palīdz barot, apmācīt un aizsargāt barā piedzimušos mazuļus.

 Citiem lieliem zīdītājiem — nīlzirgiem — mazuļi mēdz dzimt ūdenī. Mazie nīlzirdzēni lieliski prot zīst pilnīgi zem ūdens, iznirdami tikai pa brīdim, lai ieelpotu. Nīlzirgu māte cītīgi sargā savu mazuli un nikni to aizstāv.

Arī mērkaķienes pelnīti var nosaukt par teicamām mātēm. Pirmajās stundās pēc bērna nākšanas pasaulē tās cieši spiež sev klāt jaundzimušo, ar vienu vai abām rokām apķērušas to ap kaklu vai pleciem. Pirmajā dzīves nedēļā mazulis gandrīz visu laiku pavada, instinktīvi ieķēries mātes vilnā. Māte ļauj arī citām mātītēm paauklēt viņas bērnu, un tās glāsta, kopj un apkampj mīlīgo mazuli un labprāt rotaļājas ar to.

Rūpējoties par savām atvasēm, daudzi dzīvnieki izrāda instinktīvu gudrību un ievērojamu atjautību. (Salamana Pamācības 30:24—28.) To spēja novērtēt situāciju un gudri uz to reaģēt nekādi nevarēja rasties aklas nejaušības dēļ. Šīs spējas pamatā ir apzināta iecere, kuras autors ir visa pastāvošā Radītājs — Dievs Jehova. (Psalms 104:24.)

[Attēls 15. lpp.]

Pūčulēni

[Attēls 16. lpp.]

Tilapijas glabā ikrus mutē

[Norāde par autortiesībām]

Courtesy LSU Agricultural Center

[Attēli 16. lpp.]

Krokodili pārnēsā savus bērnus

[Norāde par autortiesībām]

© Adam Britton, http://crocodilian.com

[Attēls 17. lpp.]

Albatross un tā mazulis

[Attēls 17. lpp.]

Degunragputns

[Attēls 17. lpp.]

Viens no strazdu dzimtas pārstāvjiem

[Attēls 17. lpp.]

Sloka

[Attēli 18. lpp.]

Nīlzirgu māte modri sargā savu mazuli

[Norāde par autortiesībām]

© Joe McDonald

[Attēls 18. lpp.]

Paviānu mātes rūpīgi kopj savus bērnus

[Attēls 18. lpp.]

Mērkaķi

[Norāde par autortiesībām]

© Joe McDonald