Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Jeloustona — zeme, kur satiekas ūdens, akmens un uguns

Jeloustona — zeme, kur satiekas ūdens, akmens un uguns

Jeloustona — zeme, kur satiekas ūdens, akmens un uguns

No Atmostieties! korespondenta Amerikas Savienotajās Valstīs

Ja jūs stāstāt par visvecāko nacionālo parku pasaulē, pasaules slavenākajiem un augstākajiem geizeriem un Ziemeļamerikas lielāko kalnu ezeru, tad jūs neapšaubāmi aprakstāt Jeloustonu.

DEGDAMI nepacietīgās gaidās, mēs ar sievu bijām ceļā uz Jeloustonas nacionālo parku, kas atrodas Vaiomingas štatā (ASV). Jau kopš bērnības mūs bija intriģējis nosaukums Oldfeitfuls un tādi vārdi kā ”geizers” un ”karstie avoti”. Vai realitāte attaisnos mūsu cerības?

Pie galvenās ieejas parkā slējās iespaidīga akmens arka. Tajā bija iegravēti vārdi: ”Cilvēku labumam un priekam.” 1872. gadā dibinātais Jeloustonas parks ir pirmais nacionālais parks pasaulē.

Vispirms mūsu ceļš veda uz Mamutu karstajiem avotiem, kas atrodas uzreiz aiz Montānas štata robežas. Šeit var skaidri redzēt, kāds karstums valda zemes dzīlēs. Ūdens avotos mutuļo un burbuļo, no plaisām paceļas tvaika strūklas. Travertīna, rozīga minerāla, veidotās terases atgādina notecējušu vaska sveci.

Kas ”vārās” zem Jeloustonas?

Jeloustonā ir sastopami vismaz 10 000 neparasti ģeotermiski veidojumi. Klinšu kalnu augsto plato šķērso kontinentālā ūdensšķirtne *. Ūdeņi no tās tek ne tikai uz rietumiem un uz austrumiem, bet arī iesūcas zemes iekšienē. Mēs uzzinājām, ka tieši tas ūdens, kas iesūcas zemē, ļauj Jeloustonā veidoties dažādiem dabas brīnumiem. Jeloustonas plato ir izrobojuši daudzi vareni vulkānu izvirdumi. Pēc viena no šādiem izvirdumiem pirms neskaitāmiem gadu tūkstošiem šajā plato izveidojās milzīga kaldera (krāteris) — tā stiepjas 75 kilometru garumā un 45 kilometru platumā. Magma — izkusušu iežu masa — šeit joprojām atrodas tuvu Zemes virsmai, un tā vēl aizvien liek Jeloustonai ”vārīties”.

Parkā izliktajos paskaidrojumos ir stāstīts, ka ūdens no zemes virsmas iesūcas porainajos iežos tādā dziļumā, kur ir ārkārtīgi karsts, jo turpat apakšā sākas magmas slānis. Karstums ūdeni grūž atpakaļ zemes virspusē. Tajās vietās, kur ūdens izlaužas uz āru, izveidojas karstais avots. Ja karstajam ūdenim ceļā gadās kādi šķēršļi, pieaug spiediens un izveidojas geizers. Cituviet ūdens tiek izsviests ārā tvaika veidā, un šīs tvaika strūklas dēvē par fumarolām. Tajās vietās, kur skābās gāzes un ūdens saārda iezi, pārvēršot to dubļu un mālu masā, met burbuļus dubļu avoti. Skats nudien ir varens.

Oldfeitfuls

Redzot visas šīs ģeotermiskās parādības Mamutu karsto avotu apkārtnē, mēs domājām, ka kaut kur tuvumā ir arī slavenais geizers Oldfeitfuls. Tikai tad, kad palūkojāmies savā kartē, mēs konstatējām, ka šis geizers atrodas 80 kilometrus uz dienvidiem. Jeloustona izrādījās krietni lielāka, nekā mēs bijām iztēlojušies — tās platība ir 900 000 hektāri.

Lai nokļūtu pie Oldfeitfula, mēs izvēlējāmies ceļu, kas vijas uz leju parka rietumu daļā. Šis ceļš ved tūristus gar pieciem geizeru baseiniem. Drīz vien mums jau gluži normāli šķita sajust sēra dvaku un noskatīties, kā no zemes izdalās tvaiki.

Tāpat kā neskaitāmi citi cilvēki, kas ir devušies aplūkot Oldfeitfulu pirms mums, mēs vēlējāmies zināt, kad šis geizers izvirdīs. Mēs allaž bijām domājuši, ka tas izšļāc ūdens strūklu ar ārkārtīgu precizitāti — tieši ik pēc 57 minūtēm. Tomēr mūsu skatu piesaistīja uzraksts, kurā bija teikts, ka nākošais geizera izvirdums ir paredzams 12.47. Līdz tam bija jāgaida krietni ilgāk par stundu, turklāt šis laiks bija tikai aptuvena prognoze! Mēs pajautājām Rikam, kādam parka darbiniekam, ko tas nozīmē.

”Oldfeitfula precizitāte ir tikai mīts,” viņš atbildēja. ”Intervāls starp izvirdumiem pastāvīgi mainās, un gadu gaitā tas kļūst ilgāks — tā notiek zemestrīču un bezatbildīgu cilvēku dēļ, kuri sasviež geizerā visādus priekšmetus. Pašlaik Oldfeitfuls izverd vidēji apmēram ik pēc 80 minūtēm. Mūsu personāls iepriekš var paredzēt tikai nākamā izvirduma laiku.”

Pulkstenis rādīja 12.30. Mēs gājām Oldfeitfula virzienā, lai nepalaistu garām nākamo paredzēto geizera ”uzstāšanos”. Simtiem cilvēku jau bija apsēdušies skatītāju vietās vai arī bija ceļā uz turieni. Vēl desmit minūtes Oldfeitfuls mums lika uz sevi gaidīt, bet, kad tas izvirda, mums pavērās tik apbrīnojams skats, ko nav iespējams attēlot nevienā fotogrāfijā. Sākumā geizers it kā iztīrīja savu rīkli ar pāris nelieliem izgrūdieniem un tad izšļāca gaisā ūdens strūklu. Visi aplaudēja. Izvirdums ilga apmēram trīs minūtes, un, mums par prieku, šoreiz ūdens uzšāvās sevišķi augstu. Ūdens strūkla grūdieniem te krita, te cēlās, sasniegdama 37 līdz 46 metru augstumu. Mirdzēdama saules staros, tā pamazām noplaka, pastāvīgi mainīdama savus apveidus.

Kad izvirdums beidzās, mēs devāmies uz tuvējās viesnīcas vestibilu. Tomēr aizmirst par sevi Oldfeitfuls neļāva. Visas dienas garumā, līdzko drīzumā bija jānotiek izvirdumam, lai arī ko cilvēki bija darījuši, viņi no tā atrāvās un gāja skatīties uz geizeru. Mums bija iespēja noraudzīties vairākos neparasti ilgos, augstos un skaistos izvirdumos. Sevišķi izcēlās viens no tiem, jo šoreiz dejojošais fontāns laistījās rietošā saules gaismā. Mūsuprāt, veco geizeru tomēr droši var saukt par uzticamu.

”Uz visas mūsu planētas nav vairāk par 500 geizeriem, un 300 no tiem atrodas Jeloustonā,” stāstīja Riks. ”Turklāt 160 no šiem geizeriem ir apskatāmi šajā nelielajā ielejā, Augšējā geizeru baseinā, kas stiepjas tikai 2 kilometru garumā. Citi geizeri parādās un pazūd — brīžiem tie ir aktīvi, brīžiem snauž —, bet Oldfeitfuls paliek, kur bijis.” Tomēr jāatzīmē, ka Grands, geizers, kas atrodas netālu no Oldfeitfula, mēdz izšļākt līdz pat 60 metru augstu ūdens fontānu. Savukārt Stīmbouts var izgrūst ūdeni apmēram 120 metru augstumā — trīsreiz augstāk nekā Oldfeitfuls —, taču reizēm tas gadiem nedarbojas. Norisa geizeru baseinā geizers, ko dēvē par Ikainusu, laiku pa laikam savus apbrīnotājus apveltī ar silta ūdens strūklām.

Pārspēt skriešanā bizonu

Nākamajā rītā mēs kādā tūristiem paredzētā brošūrā izlasījām: ”Zem plānās, trauslās zemes kārtas ir karsts ūdens; iedobumos ūdens ir tuvu vārīšanās temperatūrai vai pat to pārsniedz. Katru gadu tūristi, kas šādās teritorijās noiet no takām, gūst smagus apdegumus, un cilvēki ir arī gājuši bojā verdošajā ūdenī.” Citā brošūrā bija rakstīts: ”Brīdinājums: daudzus tūristus ir sabadījuši bizoni. Bizoni mēdz svērt 900 kilogramus un spēj skriet ar ātrumu 50 kilometri stundā, tas ir trīsreiz ātrāk par jums.” Gribējās cerēt, ka tuvākajā laikā mums nenāksies pārspēt skriešanā kādu bizonu.

Jeloustonā dzīvniekiem uz ceļa ir priekšroka. Ja parādās kāds dzīvnieks, mašīnas strauji apstājas un dažādās neiedomājamās vietās veidojas satiksmes sastrēgumi. Vienā vietā mēs piebraucām tajā brīdī, kad tikko kā beidzās kārtējais sastrēgums un cilvēki kāpa atpakaļ savās mašīnās. Kad mēs kādai sievietei pajautājām, uz ko visi skatījās, viņa atbildēja: ”Tur bija milzīgs alnis, bet nu jau tas aizgāja.”

Pēc kāda brīža mēs noskatījāmies, kā daži vapiti mēģināja piedabūt savus divas nedēļas vecos mazuļus šķērsot upi. Šie brieži no kalnaina apvidus, kur tie bija pavadījuši ziemu, bija ceļā uz zemākām vietām. Taču mazuļi negribēja brist pāri upei — kaut ko tādu kā līst ūdenī viņiem ir ne prātā nebija nācis darīt. Briežu mātes tomēr neatlaidīgi turpināja saukt savus bērnus, kamēr tie beigu beigās pārgāja otrā krastā.

”Niecīgs un bezspēcīgs”

Tālāk mēs devāmies uz Jeloustonas Lielo kanjonu. Laiku pa laikam dažādos skatu punktos mēs izkāpām no mašīnas 360 metrus augstās nogāzes malā un lūkojāmies lejup, jāteic, dažbrīd tas izdevās tikai ar lielām grūtībām. 1870. gadā Natenjels Lengfords ekspedīcijas dienasgrāmatā bija rakstījis, cik ”niecīgs un bezspēcīgs” viņš jutās, raudzīdamies uz šīm stāvajām, 32 kilometrus garajām nogāzēm, kurās atsedzas spilgts, oranždzeltens akmens, kas arī devis nosaukumu Jeloustonas upei, un uz diviem vareniem ūdenskritumiem. Mēs sajutāmies tikpat niecīgi un tikpat bezspēcīgi.

Nākošajā dienā mēs ceļojām austrumu virzienā. Šeit ainava atkal pilnīgi izmainījās. Skatam pavērās mežiem noauguši kalni, un mūsu ceļš divreiz šķērsoja kontinentālo ūdensšķirtni. Mēs redzējām vairākus bizonus, kas bieži vien bija pagriezuši pret mums savu izteiksmīgo profilu, kā arī citus lielus dzīvniekus. Diemžēl ceļā mums negadījās neviens lācis — vēl viens dzīvnieks, ko labprāt grib redzēt Jeloustonas apmeklētāji. Kur gan bija pazuduši lāči?

Daudzus gadus cilvēki varēja pienākt lāčiem ļoti tuvu, un tādēļ daži tūristi tika savainoti un nogalināti. Arī pašiem lāčiem šāds ciešs kontakts nenāca par labu. Tādēļ septiņdesmito gadu sākumā Nacionālo parku dienests izlēma slēgt atkritumu izgāztuves, un līdz ar to lāčiem bija jāatradinās no barošanās ar pārtikas atliekām. Tā lāči bija spiesti pārvākties uz nomaļākām teritorijām. Mērķis bija sasniegts. Tagad lāči ir atgriezušies pie savas dabiskās barības un kļuvuši veselīgāki. Taču joprojām ir tādas vietas, kur tūristi var sastapt šos dzīvniekus, piemēram, Fišingbridžā mieloties, gulēt un ķert zivis patīk gan cilvēkiem, gan lāčiem.

Fišingbridža ir pēdējā vieta, ko mēs izlēmām apskatīt. Šeit Jeloustona mums pēdējoreiz sagādāja neaizmirstamu pārsteigumu. Lūkojoties pāri lielākajam Ziemeļamerikas kalnu ezeram — Jeloustonam — uz Tetonu kalniem, mums izlikās, it kā mēs atrastos Itālijas ziemeļos — tik ļoti ezera apkārtne savā majestātiskumā līdzinās gleznainajiem Alpiem. Tomēr lāči tā arī neparādījās.

Atstājot Jeloustonu, mēs jutāmies priecīgi un gandarīti. Realitāte bija pārspējusi visas mūsu cerības.

[Zemsvītras piezīme]

^ 8. rk. Kontinentālā ūdensšķirtne ir nosacīta līnija, kas sakrīt ar augstākajām kalnu korēm, un Amerikā tā stiepjas cauri visai Ziemeļamerikai un Dienvidamerikai. Upes katrā ūdensšķirtnes pusē aiztek pretējos virzienos — uz Kluso okeānu vienā pusē un uz Atlantijas okeānu, Meksikas līci un Ziemeļu Ledus okeānu otrā pusē.

[Papildmateriāls/Attēls 17. lpp.]

1988. gada ugunsgrēks

1988. gada jūlija beigās un augustā daži nelieli ugunsgrēki Jeloustonā ātri pārauga astoņos postošos ugunsgrēkos, ko cilvēki nespēja kontrolēt. Viens no iemesliem tam bija sausums, jo 1988. gada vasara Jeloustonā izvērtās nepieredzēti sausa. Turklāt liesmu izplatīšanos veicināja spēcīgie vēji. Brāzdamies ar ātrumu 80 kilometri stundā, vēji dzina liesmas uz priekšu par 20 kilometriem dienā. Vējš nesa gailošās ogles prom no ugunsgrēka vietas tik tālu, ka ugunsdzēsējiem tas bija kaut kas nepieredzēts. Šīs ogles aizdedza atkal jaunas liesmas.

Kad cīņa ar uguni, kurā kopumā tika ieguldīti 120 miljoni ASV dolāru, sasniedza kulmināciju, ugunsgrēka dzēšanā bija iesaistīti gandrīz 10 000 ugunsdzēsēji, ieskaitot armijas spēkus, un viņu rīcībā bija vairāk nekā 100 ugunsdzēsēju mašīnas. No helikopteriem un lidmašīnām tika izlieti 5 000 000 litru ugunsdzēšanas līdzekļu un 40 000 000 litru ūdens. Par spīti visiem šiem pūliņiem, uguns parkā tikai brāzās tālāk, gandrīz vai skarot vairākas apdzīvotas vietas. Dienām ilgi debesis klāja bieza dūmu sega. Vasaras beigās parks atgādināja karadarbības zonu. Tikai septembra vidū, kad bija izdegusi 600 000 hektāru liela platība, aukstais gaiss, rudens vētras un sniegs beidzot noslāpēja liesmas.

Dzīvnieki ugunsgrēkā cieta tikai nedaudz, un kopš tā laika šajā parkā tūristu skaits ir pakāpeniski pieaudzis. Dūmiem izklīstot, no izdegušajām nogāzēm pavērās dažādām rudenīgām krāsām izgreznotas ainavas, un pavasarī savvaļas puķes bagātīgi uzziedēja tādās vietās, kur līdz tam tās vēl nekad nebija redzētas. Izdegušajās teritorijās pēc ugunsgrēka atkal ir saauguši jauni koki.

[Attēli 15. lpp.]

Oldfeitfuls

Louerfolsas ūdenskritums

[Norāde par autortiesībām]

NPS Photo

[Attēls 16., 17. lpp.]

Faierholas upe

[Attēls 17. lpp.]

Rītausmas dīķis

[Norāde par autortiesībām]

NPS Photo