Centieni atrisināt bērnu problēmas
Centieni atrisināt bērnu problēmas
JAU no paša savas pastāvēšanas sākuma Apvienoto Nāciju Organizācija ir pievērsusi uzmanību bērniem un to problēmām. 1946. gada beigās tika izveidots Starptautiskais ārkārtējais ANO bērnu fonds (United Nations International Children’s Emergency Fund — UNICEF). Šī pagaidu fonda nodibināšanas mērķis bija sniegt palīdzību bērniem kara izpostītajās teritorijās.
1953. gadā UNICEF kļuva par pastāvīgu organizāciju. Kaut arī tagad to sauc par Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu fondu, akronīms — UNICEF — ir palicis iepriekšējais. Nu jau vairāk nekā piecdesmit gadu UNICEF apgādā bērnus visā pasaulē ar pārtiku un apģērbu, nodrošina viņiem medicīnisko aprūpi un visādā citādā ziņā cenšas gādāt par bērnu labklājību.
Īpaša uzmanība bērnu vajadzībām tika pievērsta 1959. gadā, kad Apvienoto Nāciju Organizācija pieņēma Bērnu tiesību deklarāciju. (Skat. ielogojumu 5. lappusē.) Pastāvēja cerības, ka šis dokuments modinās sabiedrības interesi par bērnu problēmām un pamudinās to risināšanai sniegt finansiālu un cita rakstura palīdzību.
Taču, kā var lasīt gadagrāmatā Collier’s 1980 Year Book, ”pagāja divdesmit gadi, bet šīs ”tiesības” — īpaši tās, kas attiecās uz pārtiku, medicīnisko aprūpi un materiālo labklājību — daudziem no 1,5 miljardiem pasaules bērnu tā arī palika nerealizētas”. Apzinādamās joprojām pastāvošo nepieciešamību risināt bērnu problēmas un rīkodamās saskaņā ar iepriekš izvirzītajiem mērķiem, Apvienoto Nāciju Organizācija 1979. gadu pasludināja par Starptautisko bērnu gadu. Visā pasaulē dažādas valsts, civilās, reliģiskās un labdarības organizācijas apliecināja savu gatavību iesaistīties bērnu problēmu risināšanā.
Tikai ”nežēlīgs joks”?
Diemžēl, kā bija teikts kādā UNICEF ziņojumā, bērniem attīstības valstīs Starptautiskajā bērnu
gadā neklājās labi. Līdz gada beigām aptuveni 200 miljoni no viņiem joprojām nebija nodrošināti ar pietiekamu uzturu, un pusei no 15 miljoniem bērnu, kas, nebūdami vēl piecus gadus veci, togad nomira, tas kļuva par nāves cēloni. No apmēram 100 bērniem, kas ik minūti piedzima šajās valstīs, vidēji 15 nomira savas dzīves pirmajā gadā. Pamatskolu pabeidza mazāk nekā 40 procenti. Komentējot šo UNICEF ziņojumu, laikraksta Indian Express ievadrakstā bija sacīts, ka Bērnu gads ir izvērties par ”nežēlīgu joku”.Bija cilvēki, kas paredzēja šo neveiksmi. Piemēram, Bērnu gada pašā sākumā Fabrīcio Dentiče žurnālā L’Espresso rakstīja: ”Lai uzlabotu pašreizējo situāciju, ir vajadzīgs daudz kas vairāk nekā tikai Bērnu gads.” Žurnālā bija atzīmēts: ”Mūslaiku dzīve mūs veido par to, kas mēs esam, tāpēc izmaiņām jānotiek ar pašu dzīvi.”
Lai meklētu bērnu problēmu risinājumus, 1990. gada septembrī ANO galvenajā mītnē tika organizēta valstu vadītāju tikšanās. Tā bija viena no lielākajām pasaules līderu sanāksmēm, kādas jebkad ir notikušas. Šī sanāksme, kurā piedalījās vairāk nekā 70 valstu vadītāji, tika organizēta sakarā ar Bērna tiesību konvenciju, kas tika pieņemta 1989. gada 20. novembrī, bet stājās spēkā 1990. gada 2. septembrī. Līdz septembra beigām šo vienošanos bija ratificējušas jau 39 valstis.
”Šī konvencija,” nesen atzīmēja UNICEF, ”īsā laikā ir kļuvusi par visplašāk pieņemto cilvēktiesību līgumu, kas veicina bērnu interešu aizstāvēšanu starptautiskā mērogā.” Patiesi, līdz 1999. gada novembrim konvenciju bija parakstījusi jau 191 valsts. UNICEF lepojās: ”Desmitgadē pēc Bērna tiesību konvencijas pieņemšanas ir panākts lielāks progress bērnu tiesību īstenošanā un aizsargāšanā nekā tikpat ilgā laika periodā jebkad iepriekš.”
Lai gan bija vērojams šāds progress, Vācijas prezidents Johanness Raus izteicās: ”Skumji, ka joprojām dzīvojam sabiedrībā, kurai ir nepieciešams atgādinājums, ka bērniem ir tiesības.” Tāpat tai ir nepieciešams atgādinājums, ka viņi vēl aizvien saskaras ar nopietnām
problēmām! Atzīstot, ka ”darāmā joprojām ir daudz”, UNICEF 1999. gada novembrī atzīmēja: ”Pasaulē ik gadus mirst vidēji 12 miljoni bērnu līdz piecu gadu vecumam, turklāt lielāko daļu nāves gadījumu cēloņu būtu iespējams viegli novērst. Apmēram 130 miljoni bērnu attīstības zemēs neapmeklē pamatskolu.. Vidēji 160 miljoni periodiski vai pastāvīgi nesaņem pietiekamu uzturu. [..] Daudzi negribēti bērni vārgst bāreņu namos un līdzīgās iestādēs, kur viņiem ir liegta iespēja iegūt izglītību un saņemt pienācīgu medicīnisko aprūpi. Bieži šie bērni cieš no fiziskiem pāridarījumiem. Aptuveni 250 miljoni tiek nostrādināti dažādos darbos.” Tāpat bija minēts, ka 600 miljoni bērnu dzīvo pilnīgā nabadzībā un 13 miljoniem līdz 2000. gada beigām vismaz viens no vecākiem būs miris ar AIDS.Šķiet, politiskajiem līderiem šīs problēmas nekādi neizdodas atrisināt. Bet ne jau tikai attīstības zemēs bērni saskaras ar nopietnām problēmām. Rietumu valstīs liels skaits bērnu cieš daudzu citu iemeslu dēļ.
[Izceltais teksts 4. lpp.]
”Skumji, ka joprojām dzīvojam sabiedrībā, kurai ir nepieciešams atgādinājums, ka bērniem ir tiesības.”
[Papildmateriāls/Attēls 5. lpp.]
ANO Bērnu tiesību deklarācija
● Tiesības uz vārdu un pilsonību.
● Tiesības uz mīlestību, izpratni un materiālu nodrošinātību.
● Tiesības uz pienācīgu uzturu, mājokli un medicīnisko apkalpošanu.
● Fiziskā, psihiskā vai sociālā ziņā nepilnvērtīga bērna tiesības uz speciālu aprūpi.
● Tiesības jebkuros apstākļos būt starp pirmajiem, kas gūst aizsardzību un palīdzību.
● Tiesības tikt aizsargātam no visām nevērīgas izturēšanās, cietsirdības un ekspluatācijas formām.
● Tiesības spēlēties un izklaidēties un saņemt bezmaksas obligāto izglītību, kas ļauj attīstīt spējas un kļūt par derīgu sabiedrības locekli.
● Tiesības uz vispusīgu attīstību brīvības un cieņas apstākļos.
● Tiesības uz audzināšanu savstarpējas saprašanās, iecietības, tautu draudzības, miera un vispārējas brālības garā.
● Tiesības uz šīm tiesībām neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma, reliģijas, politiskās un citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, īpašuma, dzimšanas vai cita statusa.
[Norāde par autortiesībām]
Konvencijas kopsavilkums balstīts uz izdevumu Cilvēka tiesības. Starptautisko līgumu krājums
[Norādes par attēlu autortiesībām 3. lpp.]
UN PHOTO 148038/Jean Pierre Laffont
UN photo
[Norāde par attēla autortiesībām 4. lpp.]
Fotoattēli 4. un 5. lappusē: Giacomo Pirozzi/Panos Pictures