Draudīga vulkāna vietā — rāma sala
Draudīga vulkāna vietā — rāma sala
KAD mūsu kuģītis izdara pēdējo pagriezienu, lai dotos taisni uz Grieķijas salas Santorini ostu, acīm paveras elpu aizraujoša aina. No jūras gandrīz 300 metru augstumā izslienas draudīga klinšu siena, pie kuras kraujām pieplakušas spilgti baltas mājas. Salas īpatnējās aprises, salām raksturīgo liedagu trūkums, klinšu pārkares — tas viss vedina uz domām, ka te noticis kaut kas neparasts. Un šis iespaids nav maldīgs. Santorini sala ir savulaik izvirduša vulkāna austrumu daļa, un mēs patlaban kuģojam ūdenī, kas pilda tā krāteri.
Ieskats salas vēsturē
Senatnē Santorini salu — ko mūsdienās dēvē arī par Santorinu vai Tiru — sauca par Strongili, kas nozīmē ’apaļā’. Apaļa tā tiešām arī bija. Bet, kā uzskata speciālisti, gandrīz pirms 3500 gadiem spēcīgs vulkāna izvirdums pārvērta salas izskatu. Acīmredzot varenā sprādzienā salas centrā izveidojās plaša kaldera, un šajā dziļajā vulkāniskajā ieplakā ieplūda jūras ūdens.
Daži vulkanologi spriež, ka sprādziens, iespējams, ir bijis sadzirdams Eiropā, Āzijā un Āfrikā un tas sagrāvis mājas 150 kilometru rādiusā. Pēc viņu domām, smacējošie pelni uz vairākām dienām aptumšoja sauli visā Vidusjūras baseinā. Astoņdesmit kvadrātkilometri salas teritorijas uzlidoja gaisā vai iegruva jūrā. Visa dzīvība uz tās bija iznīcināta.
Ar laiku uz tā, kas bija palicis pāri no Strongiles, sāka apmesties cilvēki, un salu pārdēvēja par Kallisti jeb Visskaistāko. Taču dzīve uz vulkāna vārda tiešā nozīmē bija dzīve uz nestabila pamata. No 198. gada pirms mūsu ēras līdz 1950. gadam mūsu ērā notika 14 izvirdumi. Pēc tam, 1956. gadā, daudzas salas mājas izpostīja zemestrīce. ”Zeme trīcēja un drebēja kā tāda želeja,” atceras sirmā Eleni kundze, kas pieredzēja toreizējo katastrofu. ”Mūsu māja bija uzbūvēta uz klints, un tās
pagalma priekšā bija grantēts celiņš. Pēkšņi tas aizslīdēja lejā uz jūru, un māja palika gandrīz vai karājamies gaisā! Mums tā bija jāpamet un jāuzceļ jauna māja stabilākā vietā.”Sagrautie ciemi drīz vien tika atjaunoti — to galvenokārt paveica ārzemnieki. Tagad Santorini katru vasaru uzņem tūkstošiem viesu. Bez Santorini no senās salas ir palikusi pāri arī Tirasijas sala un neapdzīvotā Aspronisi saliņa.
Turklāt Santorini kalderas vidū virs ūdens paceļas divas vulkāniskas saliņas — Nea Kameni un Palaja Kameni. Šajās samērā jaunajās salās joprojām ir vērojama vulkāniskā darbība, kad ”snaudošais milzis” reizēm pamostas un izspļauj kādu dūmu strūkliņu. Santorini apveidi nemitīgi mainās, tāpēc laiku pa laikam tās kartes ir jāpārzīmē.
Dzīve uz malas
Santorini kalderas malās nav lēzenu nogāžu, ir tikai stāvas kraujas. Šīs vertikālās
iežu masas sagādā iespēju būvēt mājokļus ar vienu no vienkāršākajiem paņēmieniem: jāizrok horizontāls tunelis, jāuzceļ priekšējā siena — un var sākt iekārtoties. Lielākā daļa māju kalderas malā ir izcirstas klintī.Katras šādas mājas priekšā ir pagalms jeb, varētu arī teikt, balkons, no kura paveras skats uz kalderu. Augšējās mājas pagalms ir apakšējās mājas jumts. No šiem balkoniem var vērot gleznainus saulrietus, raugoties, kā purpursarkanā saule lēni un majestātiski pazūd jūrā. Dažos pagalmos ir ierīkota arī maza virtuvīte un viena vai divas vistu kūtis, šur tur ir novietoti podi ar smaržīgiem un ziedošiem augiem.
Sevišķi raksturīga šo ciemu iezīme ir ēku neregulārais izvietojums. Pat velves te ir nesimetriskas. Šis taisno un liekto līniju jūklis, kurā var ieraudzīt visnegaidītākās formas, piešķir ēku puduriem liegu noskaņu, kas šķiet pārsteidzoša tādā asi izrobotā salā.
Santorini sala ir ļoti sausa. Vienīgais saldūdens, kas šeit pieejams, ir lielās tvertnēs uzkrātais lietus ūdens. Taču augsnes virskārta ir auglīga, un nelielajās zemes platībās salas vidienē tiek audzētas dažādas lauksaimniecības kultūras.
Gan tūristiem, gan salas vietējiem iedzīvotājiem Santorini ir unikāls un valdzinošs mūsu planētas skaistuma apliecinājums.
[Papildmateriāls 18. lpp.]
MĪTS PAR ATLANTĪDU
Mīts par zudušo kontinentu, salu vai pilsētu Atlantīdu, iespējams, ir radies Ēģiptē. Tas atrodams sengrieķu rakstu pieminekļos un vēlāk viduslaiku arābu ģeogrāfu darbos. Saskaņā ar šo mītu, zemestrīču un plūdu dēļ Atlantīda nogrimusi jūrā. Daži arheologi ir izteikuši pieņēmumu, ka šis mīts sakņojas Santorini izvirdumā.
Arheoloģiskajos izrakumos, kas šeit sākās 1966./1967. gadā, zem vulkānisko iežu kārtas tika atklāta bagāta un krāšņa Mīnoja perioda pilsēta, saglabājusies gandrīz tāda pati, kāda tā bijusi izvirduma brīdī. Šķiet, ka, tuvojoties briesmām, cilvēki bija laikus pametuši bīstamo vietu. Pēc dažu zinātnieku domām, pilsētnieku nevēlēšanās atzīt, ka viņu skaistā pilsēta ir gājusi bojā, varbūt bija tas iemesls, kāpēc dzima leģenda par Atlantīdu — pilsētu, kas turpina plaukt un zelt jūras dibenā.
[Attēls 16. lpp.]
Santorini
[Attēls 17. lpp.]
Jehovas liecinieki ar prieku sludina Santorini salā
[Attēls 18. lpp.]
Skats uz Egejas jūru no Santorini terasēm