Kā tiek popularizēta ”nāves kultūra”

”Tūkstošiem kilometru šķir psiholoģiski traumētos mazos bēgļus no Kosovas un amerikāņu bērnus, kas pieredzējuši vardarbību un saskārušies ar citiem sāpīgiem pārdzīvojumiem, bet emocionālā ziņā attālums starp viņiem varbūt nemaz nav tik liels.” (Marks Kaufmans, The Washington Post.)

Vai mums tas patīk vai ne, mūs visus tieši vai netieši ietekmē nāve. Nav svarīgi, vai mēs dzīvojam valstī, kur uzliesmojis bruņots konflikts, vai samērā mierīgā zemē, — šī ietekme ir jūtama visur.

”NĀVES KULTŪRAS” izpausmes var saskatīt tādās mūsdienās izplatītās parādībās kā depresija un ciešanas, narkomānija, aborti, pašnāvnieciska uzvedība, pašnāvības un masu slepkavības. Profesors Maikls Kērls no Triniti universitātes (ASV, Teksasas štats, Sanantonio) Socioloģijas un antropoloģijas fakultātes par manipulēšanu ar nāves tēmu rakstīja: ”Raugoties no mūsu, divdesmitā gadsimta beigu [1999. gada] viedokļa, mēs redzam, ka.. nāve tiek atzīta par galveno virzošo spēku, kas ir pamatā dzīvei, vitalitātei un sabiedriskās iekārtas struktūrai. Nāve ir mūsu reliģiju, filozofiju, politisko ideoloģiju, mākslas un medicīnas tehnoloģiju iedvesmas avots. Tā palīdz pārdot laikrakstus un apdrošināšanas polises, piešķir spraigumu mūsu televīzijas programmu sižetiem un.. pat darbina mūsu rūpniecību.” Pievērsīsim uzmanību dažām jomām, kurās izpaužas šis fenomens, ko dēvē par ”nāves kultūru”.

 Ieroču tirdzniecība

”Nāves kultūra” ik dienas atgādina par sevi saistībā ar ieroču tirdzniecību. Ieročus lieto, lai nogalinātu karavīrus, bet galvenokārt tie nonāvē civiliedzīvotājus, arī nevainīgas sievietes un bērnus. Karā dzīvība vienmēr ir lēta, vienalga, vai tas būtu pilsoņu karš vai kāds cits konflikts. Cik gan maksā algota slepkavas vai snaipera lode?

Dažās zemēs fakts, ka ieroči ir brīvi pieejami gandrīz vai katram, ir kļuvis par iemeslu draudīgam un pastāvīgam atsevišķu cilvēku un veselu grupu nāves gadījumu skaita pieaugumam. Pēc Litltonas traģēdijas izskanēja daudz protestu pret plašo ieroču tirdzniecību un to vieglo pieejamību nepilngadīgajiem. Amerikas Savienotajās Valstīs satraucoši liels skaits jauniešu mirst varmācīgā nāvē — saskaņā ar žurnālā Newsweek publicēto informāciju, vidēji 40 jaunieši nedēļā. Gandrīz 90 procenti no šiem upuriem ir nogalināti ar šaujamieroci. Bojāgājušo ir tik daudz, it kā ik gadus notiktu 150 tādi slaktiņi kā Litltonā.

Izklaides pasaule

Filmās bieži tiek izmantota nāves tēma. Ja filmā, piemēram, amoralitāte, vardarbība, narkotiku tirdzniecība vai organizētā noziedzība rādīta kā kaut kas pievilcīgs, tā veicina necieņu pret dzīvību un morāles principiem. Ir arī tādas filmas, kurās nāve tiek apvīta ar romantisku oreolu, attēlojot mītu par pēcnāves dzīvi un rādot, kā varoņi pēc nāves atgriežas apciemot dzīvos, — bet tas viss tikai banalizē nāvi.

Līdzīgi ir arī ar dažām televīzijas pārraidēm un mūziku. Kā bija ziņots masu saziņas līdzekļos, jaunie Litltonas slepkavas bija dedzīgi kāda rokmūziķa apbrīnotāji, kurš ir kļuvis slavens ar ”androgīniem, sātaniskiem tēliem” un dziesmām, kurās apdziedāta ”sacelšanās un nāve”.

Savienotajās Valstīs tika pārskatīta televīzijas pārraižu klasifikācijas sistēma, kuras mērķis ir pasargāt bērnus un jauniešus no pārraidēm, kas viņus varētu negatīvi ietekmēt. Taču rezultāts ir pretējs gaidītajam. Džonatans Oters žurnālā Newsweek raksta, ka, iespējams, šī sistēma ”pamudinās bērnus vēl vairāk iekārot aizliegto augli”. Lai nokauninātu tos, kuru uzdevums ir samazināt vardarbības rādīšanu masu saziņas līdzekļos, un piespiestu viņus kaut ko darīt, piebilda Dž. Oters, prezidentam Klintonam būtu ”publiski jānosauc visas lielās kompānijas (un to galvas)”, kas ražo ne tikai asiņainas filmas un ”gangsterrepa” ierakstus, bet arī datorspēles, kurās bērni var ””virtuāli” slepkavot cilvēkus”.

Nāve videospēlēs un Internetā

Roberts Verings savā grāmatā The Deathmatch Manifesto (Nāves maču manifests) analizē iemeslus, kāpēc jauniešu vidū ir kļuvušas populāras spēles, ko mēdz dēvēt par ”nāves mačiem” *. R. Verings izsaka pārliecību, ka ap šīm spēlēm jau ir izveidojusies spēlētāju pagrīdes sabiedrība. Tām nav nekādas audzinošas nozīmes, gluži pretēji: tās māca nogalināt. ”Spēlēt ar dzīvu pretinieku no jebkuras vietas pasaulē un mēģināt sevi apliecināt — tas ir ārkārtīgi spēcīgs pārdzīvojums. Ar to aizrauties ir ļoti viegli,” raksta R. Verings. Jauniešus pievelk asais, trīs dimensijās izvērstais sižets, kas noder par fonu asiņainajām cīņām. Daži, kam nav pieejams Internets, nopērk videospēles veikalā un spēlē tās, mājās pieslēgušies televizoram. Citi regulāri iet uz spēļu zālēm, kur var noīrēt videospēļu datoru un izcīnīt virtuālas cīņas uz dzīvību un nāvi.

Kaut arī ”nāves maču” spēles tiek iedalītas kategorijās, kas nosaka, ar kādu vecumu sākot tās drīkst spēlēt, šo norādījumu ievērošana tikpat kā netiek kontrolēta. Kāds četrpadsmitgadīgs amerikāņu zēns, vārdā Edijs, teica: ”Parasti jau viņi saka: ”Tu vēl esi par jaunu!”, bet viņi mierīgi ļauj [šīs spēles] pirkt.” Viņš ir sevišķi aizrāvies ar kādu spēli,  kas sastāv no nemitīgām apšaudēm. Viņa vecāki to zina, un viņiem nepatīk dēla aizraušanās, tomēr viņi ļoti reti mēdz pārbaudīt, vai viņš atkal nespēlē šo spēli. Kāds pusaudzis izdarīja šādu secinājumu: ”Mūsu paaudze ir daudz nejūtīgāka pret vardarbību nekā jebkura cita. Tagad bērnus vairāk audzina nevis vecāki, bet televīzija, un televīzija izdabā bērnu vardarbīgajām fantāzijām.” Džons Līlends žurnālā Newsweek rakstīja: ”Tagad, kad [Amerikas Savienotajās Valstīs] jau veseliem 11 miljoniem pusaudžu ir pieejams Internets, aizvien lielāka daļa jauniešu dzīves aizrit tur, kur daudzi vecāki netiek klāt.”

Pašnāvniecisks dzīvesveids

Kā rit dzīve ārpus asiņaino spēļu un vardarbības piesātināto filmu pasaules? Reālajā dzīvē mums nav jācīnās ar fantastiskiem briesmoņiem, taču daudzi cilvēki kaitē paši sev ar savu dzīvesveidu. Piemēram, par spīti tam, ka ģimenes, veselības aizsardzības iestādes un citi brīdina par smēķēšanas un narkotiku lietošanas bīstamību, šie paradumi kļūst aizvien izplatītāki. Daudzos gadījumos tie kļūst par priekšlaicīgas nāves cēloni. Lai vairotu savus nelikumīgos ienākumus, lielkapitālisti un narkotiku tirgotāji turpina izmantot cilvēku ciešanas, bezcerību un garīgo nabadzību.

Kas aiz tā visa slēpjas?

Vai Bībelē nāve attēlota kā piemērots temats izklaidei? Vai ir attaisnojams tāds dzīvesveids, kas var mūs pašus iznīcināt? Atbilde ir — nē. Visiem patiesiem kristiešiem, tāpat kā apustulim Pāvilam, nāve nav nekas cits kā ”ienaidnieks”. (1. Korintiešiem 15:26.) Kristieši neuzskata, ka nāve varētu būt pievilcīga vai uzjautrinoša, gluži pretēji, viņu acīs  nāve ir kaut kas nedabisks, tiešas sekas, ko izraisījis grēks un sacelšanās pret Dievu. (Romiešiem 5:12; 6:23.) Nāve nekādā ziņā neietilpa Dieva sākotnējā nodomā attiecībā uz cilvēkiem.

Par Sātanu Bībelē ir sacīts, ka viņam ir ”nāves vara”. Viņš ir nosaukts par ”slepkavu” ne tāpēc, ka viņš vienmēr būtu tiešais nāves cēlonis, bet gan tāpēc, ka viņš sēj nāvi, rīkodamies ar viltu, — viņš pamudina cilvēkus grēkot, veicinot rīcību, kas izraisa degradāciju un nāvi, un uzkurinot cilvēkos, pat bērnos, nežēlīgas, iznīcinošas tieksmes. (Ebrejiem 2:14, 15; Jāņa 8:44; 2. Korintiešiem 11:3; Jēkaba 4:1, 2.) Bet kāpēc tieši jaunieši ir galvenais uzbrukuma mērķis? Kā viņiem var palīdzēt?

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 7. lpp.]

”Mūsu paaudze ir daudz nejūtīgāka pret vardarbību nekā jebkura cita.”