Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Vētras Francijā. Palīdzība cietušajiem

Vētras Francijā. Palīdzība cietušajiem

Vētras Francijā. Palīdzība cietušajiem

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA FRANCIJĀ

FRANSUĀZA atvēra ārdurvis, lai dotos pēc klēpīša malkas kamīnam. ”Es nevarēju noticēt savām acīm,” viņa atceras. ”Līdz pat slieksnim sniedzās ūdens, un pa dārza vārtiņiem plūda iekšā milzīgs vilnis.” Viņas vīrs Tjerī, ūdenim sniedzoties līdz kaklam, ar mokām aizkļuva līdz garāžai un atnesa kāpnes. Kopā ar saviem trīs bērniem viņi devās uz bēniņiem, un Tjerī izlauza jumtā caurumu. Galīgi izmirkuši un pārbijušies viņi visi stundām ilgi gaidīja, kamēr kāds viņus izglābs. Beigās viņus atrada franču policisti, kas lidoja pāri ar helikopteru, un visu ģimeni, pacēluši ar vinču, nogādāja drošā vietā.

Spēcīgo lietusgāžu dēļ upes pārplūda, pārrāva dambjus un aiznesa līdzi tiltus. Dubļaina ūdens straumes noskaloja visu, kas gadījās tām ceļā, — reizēm viļņi pacēlās vairāk nekā 10 metru augstumā. Vētrā aizgāja bojā vairāk nekā 30 cilvēku, kas vai nu nebija tikuši ārā no automašīnām, vai arī ko plūdi bija pārsteiguši guļot un kas tāpēc bija noslīkuši. Kāda sieviete, kas arī bija cietusi vētrā, pēc izglābšanās nosauca briesmīgo novembra nakti par ”pasaules galu”. Visu Francijas dienvidrietumu daļu, tas ir, aptuveni 329 pilsētas un ciemus, pasludināja par katastrofas skarto rajonu.

Sliktākais vēl bija priekšā

Dienvidrietumi vēl nebija atkopušies pēc vētras nodarītajiem postījumiem, kad dabas stihija uzbruka atkal. Virs Atlantijas okeāna bija izveidojusies ārkārtīgi zema atmosfēras spiediena ieplaka, kas radīja ļoti spēcīgus vējus. 1999. gada 26. decembrī tie drāzās pāri Francijas ziemeļiem, bet nākamajā naktī vētras triecienus saņēma dienvidi. Vēja ātrums sasniedza vairāk nekā 200 kilometru stundā. Saskaņā ar oficiālajiem avotiem, šādu vētru Francija nebija pieredzējusi vismaz kopš 17. gadsimta.

Helēna bija astotajā grūtniecības mēnesī, kad sākās vētra. ”Es biju nobijusies līdz nāvei,” viņa atceras. ”Vīrs tajā laikā ar motociklu brauca mājās, un es redzēju, kā ārā lido norautie koku zari. Mani neatstāja doma, ka viņš varbūt tā arī nekad neieraudzīs savu bērniņu. Tomēr vīrs pārradās mājās neskarts, bet tūlīt pēc viņa atbraukšanas mūsu mājā sāka ieplūst ūdens. Mēs izlēcām laukā pa logu.”

Francijā pavisam gāja bojā vismaz 90 cilvēku. Daļa noslīka, bet citus nosita vēja nestie atlūzušie jumtu gabali, skursteņi un krītošie koki. Simtiem cilvēku bija smagi ievainoti, to vidū daudzi civiliedzīvotāji un karavīri, kas bija piedalījušies glābšanas darbos. No vētras brāzmām cieta arī kaimiņvalstis: vairāk nekā 40 cilvēku bija gājuši bojā Lielbritānijā, Spānijā, Šveicē un Vācijā.

Pēc vētras

69 no Francijas 96 departamentiem oficiāli tika pasludināti par ”katastrofas skartajiem rajoniem”. Nodarītie zaudējumi tika lēsti 70 miljardos franku (aptuveni 6,1 miljards latu). Dažās pilsētās, ciemos un ostās bija nodarīti tik lieli postījumi, ka likās: šīm vietām pāri gājis karš. Pāri ceļiem un dzelzceļa sliedēm gulēja nogāztie koki un elektrības stabi. Mājām bija norauti jumti, bija apgāzušies celtņi, un kuģi bija uztriekti piestātnēm. Tūkstošiem dārzkopībā nodarbināto palika bez iztikas līdzekļiem, jo bija sagrautas siltumnīcas un izpostīti augļu dārzi.

Pāris stundās vētra Francijas mežos un parkos nodarīja neaptveramu postu, jo tūkstošiem hektāru platībā bija izgāzti koki. Pēc Francijas Nacionālās meža pārvaldes datiem, tika izgāzti vai nolauzti apmēram 300 miljoni koku. Milzīgi simtgadīgi koki bija izrauti ar visām saknēm vai sadragāti kā sērkociņi. Akvitānijas un Lotringas mežos koki platās joslās bija kā nopļauti.

”Kad es nākamajā dienā pēc vētras aizgāju uz mežu,” stāstīja Bernārs, Jehovas liecinieks, kas strādā par mežzini, ”es biju kā valodu zaudējis. Tāds skats nevar atstāt vienaldzīgu. Aptuveni 80 procentiem manas draudzes locekļu darbs un iztika ir saistīti ar mežu. Visi, bet īpaši vecāka gadagājuma ļaudis, ir dziļi satriekti.” Ap Versaļas pili tika nolauzti 10 000 koku. ”Ir jāpaiet diviem gadsimtiem, līdz parks atgūs sākotnējo izskatu,” sarūgtināts teica viens no galvenajiem dārzniekiem.

Tā kā tika sarautas elektrības līnijas, vairāk nekā sestajai daļai Francijas iedzīvotāju mājas ieslīga tumsā. Par spīti labotāju varonīgajiem pūliņiem, vēl divas nedēļas pēc vētras desmitiem tūkstošu cilvēku joprojām nebija elektrības un telefona sakaru. Daži mazi ciemi bija pilnīgi atšķirti no ārpasaules. Cilvēki, kam ūdens bija jāsmeļ no akām un bija jādedzina sveces, jutās tā, it kā viņi dzīvotu iepriekšējā gadsimtā, nevis stāvētu uz 21. gadsimta sliekšņa.

Vētras nesaudzēja sabiedriskās ēkas, pilis un katedrāles. Tika nodarīti postījumi daudzām reliģiskām celtnēm, arī 15 Jehovas liecinieku Valstības zālēm. Dažviet sapulces notika sveču gaismā vai arī tika dedzinātas petrolejas lampas.

Apmēram 2000 Jehovas liecinieku ģimenēm bija bojāts īpašums: mājām un automašīnām bija uzkrituši koki, jumtiem bija norauti kārniņi, bet citas mājas bija pilnībā sagrautas, kad upes bija izkāpušas no krastiem. Daži Jehovas liecinieki bija ievainoti. Bet Šarantas departamentā notika traģisks gadījums — kāds 77 gadus vecs liecinieks noslīka savas sievas acu priekšā, kura nespēja viņam palīdzēt. Daži bija atradušies ļoti tuvu nāvei. 70 gadu vecais Žilbērs atceras: ”Tas ir brīnums, ka es paliku dzīvs. Durvis piepeši atsprāga vaļā, un ar milzīgu spēku iekšā gāzās ūdens. Tas vienā mirklī pacēlās pusotra metra augstumā. Es nenoslīku tikai tāpēc, ka ieķēros drēbju skapja augšējā malā un paliku tur karājamies.”

Tiek sniegta palīdzība

Vētras radīja neparastu solidaritāti kā Francijas, tā visas Eiropas iedzīvotāju vidū. Laikrakstā Le Midi libre bija teikts: ”Pienāk laiks, kad izrādīt žēlsirdību ir gandrīz obligāti: vai nu spontāni, vai draudzības dēļ, vai arī sirdsapziņas mudinātiem.”

Tūlīt pēc vētrām tika izveidotas Jehovas liecinieku palīdzības komitejas, kuru nolūks bija palīdzēt draudžu locekļiem, kā arī citiem dabas stihijā cietušajiem. Reģionālās celtniecības komitejas, kas parasti organizē Valstības zāļu celtniecību, veidoja brīvprātīgo vienības. Pēc novembra vētras Francijas dienvidrietumos 3000 Jehovas liecinieku piedalījās glābšanas un tīrīšanas darbos, palīdzot cilvēkiem izvākt no mājām dubļus un ūdeni. Dažos ciemos pirmie, kas ieradās palīdzēt, bija Jehovas liecinieki. Viņi tīrīja tādas sabiedriskās ēkas kā skolas, pasta nodaļas, municipalitātes ēkas, vecu ļaužu pansionātus un pat attīrīja kādu kapsētu. Bieži viņi strādāja plecu pie pleca ar palīdzības dienesta darbiniekiem.

Palīdzība tika sniegta visiem neatkarīgi no cilvēku reliģiskās pārliecības. ”Mēs palīdzējām ciemata mācītājam un iztīrījām viņa mājas pagrabu,” pastāstīja kāds Jehovas liecinieks. Runādams par citiem, kam palīdzēja Jehovas liecinieki, viņš piebilda: ”Cilvēkiem likās, ka mēs esam nokrituši kā no gaisa.” Kāds ierēdnis sacīja: ”Tas ir veids, kā viņi saprot evaņģēliju un palīdz savam tuvākajam. Es domāju, ka tie, kas ieradās palīdzēt, patiešām dzīvo saskaņā ar evaņģēliju un savu reliģiju.” Kāds no Jehovas liecinieku brīvprātīgajiem izteicās: ”Sirds ir tā, kas mudina palīdzēt citiem. Darīt kaut ko citu labā patiešām ir liels prieks.”

Pēc decembra vētrām desmitiem liecinieku ģimeņu vairākas dienas nevarēja sazināties ar kristīgajiem brāļiem. Ceļojošie pārraugi un vietējie draudžu vecākie organizēja palīdzību. Dažos gadījumos nebija iespējams sazināties ar draugiem, kas dzīvoja tikai dažu kilometru attālumā, jo ceļi bija aizsprostoti un telefons nedarbojās. Lai palīdzētu izolētajiem draudžu locekļiem, daži Jehovas liecinieki vai nu kājām, vai ar velosipēdu devās cauri izpostītajiem mežiem, lai gan vēl arvien pastāvēja reāli draudi, ka koki var gāzties. Atkal brīvprātīgie smagi strādāja, tīrīdami skolas, bibliotēkas, kempingus, savu kaimiņu mājas un atbrīvodami meža ceļus.

”Mīlestības gaisotne”

Daudzi dabas katastrofās cietušie, īpaši bērni un veci cilvēki, ļoti smagi pārdzīvoja notikušo. Tiem, kam tika sagrauta māja vai gāja bojā kāds tuvinieks, būs vajadzīgs ilgs laiks un draugu un ģimenes locekļu atbalsts, lai dzīve atkal ieietu normālās sliedēs. Pēc plūdiem Odas departamentā Dr. Gabriels Kotēns no neatliekamās psiholoģiskās palīdzības komitejas atzīmēja: ”Jebkāda palīdzība, ko cietušajam sniedz viņa reliģiskās draudzes locekļi, arī jāuzskata par ļoti vērtīgu.”

Jehovas liecinieki uzskata, ka šādas palīdzības sniegšana ir gan morāls, gan Bībelē noteikts pienākums. ”Lai neceltos miesā [patieso kristiešu kopienā] šķelšanās,” rakstīja apustulis Pāvils, ”bet locekļi saticīgi gādātu cits par citu. Un kad viens loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdzi.” (1. Korintiešiem 12:25, 26.)

”Jau dažas stundas pēc vētras mūsu mājā ieradās apmēram desmit kristīgo brāļu un māsu, lai palīdzētu mums visu iztīrīt,” stāstīja iepriekš minētā Helēna, kas tagad ir kļuvusi par jaukas, veselīgas meitenītes māmiņu. ”Pat tie Jehovas liecinieki, kas paši bija cietuši no vētras, bija atnākuši mums palīdzēt. Tas bija tik brīnišķīgi — negaidīti un no sirds!”

Odeta, kuras māju sagrāva plūdi, par saviem ticības biedriem, Jehovas lieciniekiem, sacīja: ”Viņi mani patiešām nomierināja. Es pat nevaru izteikt savas jūtas vārdos. Mani ļoti, ļoti aizkustināja viss, kas tika darīts manā labā.” Kāda cita savos vārdos izteica to, ko domāja daudzi: ”Mēs patiešām izjūtam mīlestības gaisotni!”

[Papildmateriāls/Attēls 18., 19. lpp.]

”MELNAIS PAISUMS”

Decembra vidū, tieši pirms vētrām, apmēram 50 kilometru no Francijas rietumu krasta lielos viļņos avarēja supertankkuģis Erika, no kura izplūda 10 000 tonnu naftas. Krasts tika piesārņots apmēram 400 kilometru garumā — no Bretaņas līdz Vandejai. Vētra palielināja ekoloģisko katastrofu, jo lielais naftas plankums sadalījās milzum daudzos mazos plankumiņos, tā vēl vairāk izplatot piesārņojumu un apgrūtinot izlijušās naftas savākšanu. Tūkstošiem cilvēku, gan jaunu, gan vecu, no visas Francijas ieradās katastrofas rajonā, lai attīrītu klintis un smiltis no viskozā šķidruma.

Avārija izraisīja lielu jūras piesārņojumu. Ļoti cieta austeru, mīkstmiešu un vēžveidīgo ieguve. Pēc ornitologu ziņām, gāja bojā vismaz 400 000 jūras putnu — strupknābji, dūkuri, ziemeļu sullas un īpaši daudz tievknābja kairu. Šis skaits gandrīz desmit reižu pārsniedz putnu skaitu, kas gāja bojā pēc tam, kad 1978. gada martā pie Bretaņas krastiem avarēja tankkuģis Amoco Cadiz. Daudzi putni šajos krastos bija atceļojuši no Anglijas, Īrijas un Skotijas un pārziemoja. Rošforas Putnu aizsardzības apvienības direktors sacīja: ”Tas ir katastrofisks naftas plankums. Kaut kas tik drausmīgs nekad nav noticis. [..] Ir pamats raizēties, ka reto putnu kolonijas Francijas krastos ir smagi cietušas vai pat pilnībā iznīcinātas.”

[Norāde par autortiesībām]

© La Marine Nationale, France

[Attēls 15. lpp.]

Simtiem cilvēku tika izglābti ar helikopteru tāpat kā Odas Kiksakā

[Norāde par autortiesībām]

B.I.M.

[Attēls 15. lpp.]

Starp izpostītajiem vīna dārziem izlocītas dzelzceļa sliedes vairs ne uz kurieni neved

[Norāde par autortiesībām]

B.I.M.

[Attēls 15. lpp.]

Visur varēja redzēt sadauzītas automašīnas

[Attēls 16. lpp.]

Šādā stāvoklī šis vīrietis Vildeņā bija pavadījis septiņas stundas

[Norāde par autortiesībām]

J.-M Colombier

[Attēls 16., 17. lpp.]

Krēzas departamentā priedes bija nogāztas kā sērkociņi

[Norāde par autortiesībām]

© Chareyton/La Montagne/MAXPPP

[Attēls 17. lpp.]

Senpjērā pie Divas nākamajā dienā pēc vētras (Normandija)

[Norāde par autortiesībām]

© M. Daniau/AFP

[Attēls 16., 17. lpp.]

Versaļas pils dārzos vien bija nolauzti 10 000 koku

[Norāde par autortiesībām]

© Charles Platiau/Reuters/MAXPPP

[Attēli 18. lpp.]

Jehovas liecinieki Laredortē tīra vecu ļaužu pansionātu (augšējais attēls) un Odas Resakā — municipalitāti (attēls pa labi)