Kā savaldīt postītāju

No Atmostieties! korespondenta Kanādā

POSTĪTĀJS lodā pa mežu, nepievērsdams uzmanību jaunajiem un uzbrukdams vecajiem. Salīdzinājumā ar saviem upuriem, tas ir pavisam niecīgs, taču tas ir ļoti izveicīgs un nerimst, kamēr nav padarījis savu posta darbu līdz galam. Upuris cenšas padzīt uzmācīgo iebrucēju, un sākas cīņa uz dzīvību un nāvi, bet galu galā postītājs gūst virsroku.

Kas ir šis ienaidnieks? Tā ir sīka vabolīte — Ziemeļamerikas rietumos sastopamais mizgrauzis Dendroctonus poderosae. Mizgrauža upuri ir majestātiskās Klinšu kalnu priedes, kas ir ļoti izplatītas Britu Kolumbijas vidienē.

Šajā Kanādas provincē apmēram 35 procenti mežaino platību sastāv no Klinšu kalnu priežu audzēm, kur šīm mazajām, cilindriskajām vabolītēm, kas ir tikai trīs līdz astoņus milimetrus garas, ir lieliskas iespējas vairoties. Sākumā tās bojā neveselīgas, pāraugušas audzes, bet ar laiku, mizgraužu skaitam palielinoties, tie sāk uzbrukt arī veseliem, nobriedušiem kokiem. (Skat. ielogojumu ”Mizgrauža dzīves cikls”.) Pēdējā laikā Britu Kolumbijā ir bijusi vērojama šo kaitēkļu masveida savairošanās, un viena gada laikā mežos gāja bojā 30 miljoni priežu. Ir aprēķināts, ka no viena invadēta koka var izplatīties pietiekami daudz vaboļu, lai nākamajā gadā iznīcinātu jau divus tikpat lielus kokus.

Šie mizgrauži ir vietējās ekosistēmas dabiska sastāvdaļa, un, tāpat kā meždegas, šīs vaboles, iznīcinot pāraugušās priedes, piedalās Klinšu kalnu priežu meža attīstības ciklā. Taču cilvēku iejaukšanās — ugunsnovērošana un dzēšana — ir palīdzējusi lielās platībās saglabāties pieaugušām un pāraugušām priežu audzēm. Tā tiek pasargātas savvaļas dzīvnieku dzīvesvietas un migrācijas ceļi, kā arī atpūtas un mežsaimniecības vajadzībām piemērotas mežaudzes, tomēr vienlaikus ir radusies nepieciešamība apkarot mizgraužus. Bet kā lai nepārskatāmajos mežu plašumos izseko šos sīkos kaitēkļus? Vai ir kāds paņēmiens, kā apturēt to postošo uzbrukumu?

Bojāto koku atrašana

Lai apkarotu mizgraužus, vispirms ir jāatrod to bojātie koki. Mežu masīvi tiek apsekoti no gaisa, meklējot priedes, kuru skujotne ir kļuvusi ruda. Uz zaļā meža fona šo krāsu, kas liecina par kaitēkļu invāziju, ir viegli pamanīt. Invāzijas perēkļu lokalizēšana un nobrūnējušo koku uzskaitīšana notiek ar globālās navigācijas sistēmas (GPS) palīdzību. Dati tiek rūpīgi reģistrēti un saglabāti kabatdatorā. Vēlāk tos ielādē biroja datoros un ar sarežģītu ģeogrāfiskās informācijas programmu palīdzību pārnes uz detalizētām meža segas kartēm. Invāzijas  perēkļus sanumurē, un izveido sarakstu, kurā norādītas kaitēkļu skarto vietu koordinātes. Šis saraksts ir nepieciešams izpētes brigādei, kas dodas uz mežu noteikt invāzijas apmērus.

Taču īstās briesmas mežam draud nevis no tiem kokiem, kuru skujas jau nobrūnējušas, bet gan no zaļajām priedēm, kurās kaitēkļi nupat ir ieperinājušies. Parasti tās var pazīt pēc sveķu pikučiem ap caurumiem, kur vaboles ieurbušās stumbrā, un pēc tā, ka ap koka pamatni ir sakrājušies koksnes milti — sagrauztās koksnes atliekas. Visi invadētie koki tiek marķēti ar plastikāta lentēm, un uz tiem uzkrāso numuru. Tiek atzīmēti tādi dati kā apvidus reljefa īpatnības un invadēto koku daudzums, kā arī cita informācija, kas nepieciešama, lai atbildīgie dienesti varētu izlemt, kas darāms, lai apturētu kaitēkļu izplatīšanos.

Apkarošanas metodes

Ja invāzija ir aptvērusi pietiekami lielu platību, lai to izcirstu kokmateriāliem, uz turieni nosūta citu brigādi, kas kartē invadēto apgabalu. Tad Mežu ministrijā apstiprināšanai tiek iesniegts mežizstrādes plāns. Uzņēmums, kas veic cirti, ir atbildīgs arī par izcirtuma apmežošanu un jauno kociņu aprūpi līdz tam laikam, kamēr tos var atstāt augam savā vaļā. Tā koki tiek saimnieciski izmantoti, un turklāt tiek apturēta kaitēkļu invāzija un nodrošināta meža atjaunošana.

Ja mežizstrāde nav piemērots risinājums, varbūt tiek ieteikts apstrādāt atsevišķus kokus. To mēdz darīt, piemēram, ievadot invadētajā kokā pesticīdus vai nozāģējot koku un sadedzinot to turpat mežā. Šī pēdējā kaitēkļu apkarošanas metode, ko izmanto ziemas beigās vai pavasara sākumā, kad vaboles vēl nav izlīdušas, ir ļoti efektīva, bet arī visai darbietilpīga. Kāds pieredzējis mizgraužu apkarošanas speciālists, vārdā Deils, aprakstīja Atmostieties! tipisku darba dienu.

”Vispirms mums ir jāizlavierē pa vienas joslas ceļiem, pa kuriem braukā arī baļķu vedēji, kas pārvadā milzīgas kravas. Drošības apsvērumu dēļ mēs izmantojam rāciju, lai kontrolētu situāciju uz ceļa. Kad ceļš beidzas, mēs izkraujam no mašīnas savas motorragavas un kamanas un dodamies dziļāk mežā. Mūsu GPS uztvērēji un kompasi ir rūpīgi iesaiņoti, un mūsu bagāžā ietilpst arī motorzāģi, benzīns, motoreļļa, cirvji, radioiekārtas, sniega kurpes un pirmās palīdzības komplekts. Mēs šķērsojam purvājus un izcirtumus un vairākus  kilometrus braucam pa vecām meža takām. Kad ar motorragavām vairs nav iespējams tikt tālāk, mēs uzvelkam sniega kurpes, un, lai gan iet ir diezgan grūti, ar tām mēs tomēr varam izbrist pa sniegu, kas vietām ir vairāk nekā metru dziļš.

Nelīdzenā apvidus dēļ nest 15 kilogramus smagu nastu nav nemaz tik viegli, un sirds piepūlē sitas. Cik priecīgi mēs esam, atraduši meklēto vietu! Bet īstais darbs tagad tikai sākas. Vispirms labi apmācīts un prasmīgs strādnieks ar snaipera precizitāti nogāž invadētos kokus, un pēc tam brigāde sazāģē tos gabalos, lai sadedzinātu. Priežu miza ir pilnīgi jāsadedzina, lai iznīcinātu kaitēkļu kūniņas. Kad pienāk laiks ieturēt pusdienas, mīnus 20 grādu aukstums liek mums pienācīgi novērtēt mūsu ugunskuru. Mēs sildāmies pie tā un atkausējam savas sasalušās sviestmaizes. Pēc tam mēs atkal ķeramies pie darba, bet laiks skrien ātri, un drīz vien ziemas debesis sāk satumst, atgādinot, ka jāpošas atceļā.”

Darbs ciešā saskarē ar dabu

Mežstrādnieku darbs ir grūts, bet, darīdami to, viņi gūst arī prieku no saskares ar dabu. Visapkārt paveras brīnišķīga ainava, un palaikam gadās neaizmirstamas sastapšanās ar meža dzīvniekiem. Lielākoties tās cilvēkam nav bīstamas, piemēram, kad no sniega gandrīz vai turpat zem kājām skaļi izspurdz irbe vai kad iztraucēta vāvere izšaujas no alas un apjukumā skrien augšup pa kāda strādnieka bikšu staru, saceļot pamatīgu jucekli. Tomēr reizēm šīs tikšanās nav tik nevainīgas — ja cilvēkam sācis dzīties pakaļ kāds vietējais grizli vai melnais lācis, cilvēka dzīvība ir apdraudēta. Taču, ja mežstrādnieki ir uzmanīgi un labi apmācīti, risku ir iespējams samazināt līdz minimumam un viņi var bez liekām bailēm izbaudīt mežonīgā apvidus krāšņumu.

Mūsdienās zemeslodes vērtīgo resursu apsaimniekošanā aizvien vairāk izmanto iespaidīgos jaunākās tehnoloģijas sasniegumus. Daudzi cilvēki pūlas saglabāt un aizsargāt mežus, apkarojot tādus postītājus kā šis mizgrauzis, kas bojā Klinšu kalnu priedes. Protams, mēs vēl daudz ko nezinām par mūsu planētas brīnišķīgajiem mežiem, un mēs ar ilgošanos gaidām laiku, kad varēsim rūpēties par tiem pilnīgā saskaņā ar to, kā tas sākotnēji bija iecerēts.

[Papildmateriāls/Shēma 22. lpp.]

Mizgrauža dzīves cikls

Vasaras vidū pieaugusi vaboļu mātīte izgraužas cauri Klinšu kalnu priedes mizai līdz gremzdu slānim. Pēc pārošanās tā izdēj aptuveni 75 oliņas. Vienlaikus mātīte pārnes uz gremzdiem sēnīti, kas izraisa koka audu krāsošanos zilganā krāsā, un tā kavē sveķu izdalīšanos, kas varētu nonāvēt vaboles. No olām izšķiļas kāpuri, kas barojas ar priedes lūksni. Pēc sekmīga vaboles uzbrukuma invadētais koks iet bojā nedaudzu nedēļu laikā, jo ir traucēta ūdens un barības vielu plūsma. Mizgrauža attīstība turpinās ziemas mēnešos, un vasarā no koka izlido jaunās vaboles, lai uzbruktu citiem kokiem un sāktu visu ciklu no gala.

[Shēma]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Pieaugusi vabole

Olas

Kāpurs

Kūniņa

[Attēli 22., 23. lpp.]

Bojāta koka apskate

Invadētie koki

Sveķu pikuči bojājumu vietās