Demijai bija seši gadi, kad pēc smadzeņu aneirismas plīsuma nomira viņas tēvs. Deriks bija deviņus gadus vecs, kad viņa tēvs nomira ar kādu sirds slimību. Džīnijai bija septiņi gadi, kad pēc gadu ilgas cīņas ar olnīcu vēzi izdzisa viņas mammas dzīvība. *

Viņi visi pārāk agri saskārās ar tuva cilvēka zaudējumu. Vai arī tev ir nācies kaut ko tādu pieredzēt? Ja tā ir, šajā rakstā tu atradīsi ieteikumus, kā mazināt zaudējuma sāpes. * Vispirms apskatīsim dažus faktus par sērošanu.

Sēras var izpausties dažādi. Tas, kā tu sēro, var atšķirties no tā, kā to dara citi. ”Nav vienkārša parauga vai ieteikumu saraksta, kā tikt galā ar zaudējuma sāpēm,” teikts grāmatā Helping Teens Cope With Death (Kā palīdzēt pusaudžiem, kam nomiris tuvs cilvēks). Ir svarīgi neapspiest bēdas. Kāpēc tā? Tāpēc, ka...

Bēdu apspiešana var kaitēt. Raksta sākumā minētā Džīnija teica: ”Es domāju, ka savas jaunākās māsas dēļ man ir jābūt stiprai, tāpēc es slēpu savus pārdzīvojumus. Man vēl joprojām ir tieksme apspiest sāpīgas izjūtas, un tas nav veselīgi.”

Speciālisti viņai piekristu. ”Noliegtas un apspiestas jūtas nepaliek apspiestas uz visiem laikiem,” rakstīts grāmatā The Grieving Teen (Sērojošs pusaudzis). ”Kad jūs vismazāk to gaidīsiet, tās atgriezīsies kā emociju izvirdums vai slimība.” Ja cilvēks apslāpē sāpīgās izjūtas, viņš, cenšoties remdēt bēdas, var ķerties pie alkohola vai narkotikām.

Pēc tuvinieka zaudējuma var rasties pretrunīgas emocijas. Piemēram, daži dusmojas uz mirušo, ka tas viņus ir ”pametis”. Citi vaino Dievu, uzskatot, ka viņam bija jānovērš tuvā cilvēka nāve. Daudzi, kas sēro, jūtas vainīgi par to, ko ir izdarījuši vai pateikuši aizgājējam, jo vairs nav nekādu iespēju to vērst par labu.

Ir skaidrs, ka sērošana ir sarežģīts process. Ko tu vari darīt, lai gūtu atvieglojumu un spēku dzīvot tālāk?

Runā ar kādu. Šajā grūtajā laikā tev var rasties vēlēšanās norobežoties no citiem. Taču, ja tu atklāj savus pārdzīvojumus kādam tuviniekam vai draugam, tas tev var palīdzēt tikt galā ar sāpīgajām izjūtām un neļaut tām sevi pārmākt. (Bībeles princips — Salamana Pamācības 18:24.)

Raksti dienasgrāmatu. Raksti par zaudēto tēvu vai māti. Piemēram, kuras ir tavas dārgākās atmiņas par viņu? Uzraksti, kādas bija viņa vai viņas labās īpašības. Kuras no tām tu vēlētos attīstīt?

Ja tevi moka negatīvas domas — piemēram, ja tu nespēj atbrīvoties no domām par asiem vārdiem, ko pirms tuvā cilvēka nāves esi viņam pateicis —, uzraksti, kā tu jūties un kāpēc tu tā jūties. Piemēram: ”Es jūtos vainīgs, jo dienu pirms tēta nāves es ar viņu sastrīdējos.”

Pēc tam izvērtē, cik pamatoti ir sevi šaustīt. ”Tev nav sevi jāvaino, jo tu nezināji, ka tev nekad nebūs iespējas atvainoties,” teikts grāmatā The Grieving Teen. ”Prasīt, lai cilvēks nekad nepateiktu vai neizdarītu kaut ko tādu, par ko vēlāk varbūt vajadzēs atvainoties, vienkārši nav reālistiski.” (Bībeles princips — Ījaba 10:1.)

Rūpējies par sevi. Tev ir vajadzīga pietiekama atpūta, fiziskā slodze un pilnvērtīgs uzturs. Ja tev nav apetītes, pamatmaltīšu vietā dienas gaitā iestiprinies ar vairākām veselīgām uzkodām, — vismaz tik ilgi, kamēr tev atgriezīsies normāla apetīte. Necenties remdēt bēdas ar neveselīgiem našķiem vai alkoholu, jo tas visu padarīs tikai sliktāku.

Vērsies lūgšanās pie Dieva. Bībelē teikts: ”Met savu nastu uz to Kungu, Viņš tevi uzturēs taisnu.” (Psalms 55:23.) Lūgšanai nav tikai emocionāla nozīme. Tā ir īsta saruna ar Dievu, kas ”mūs mierina visās mūsu bēdās”. (2. Korintiešiem 1:3, 4.)

Viens veids, kā Dievs mierina tos, kas sēro, ir ar savu Rakstu jeb Bībeles starpniecību. Tajā ir paskaidrots, kādā stāvoklī patiesībā atrodas mirušie, un ir stāstīts par cerību uz augšāmcelšanu. * (Bībeles princips — Psalms 94:19.)