DEMIJA STĀSTA:

”Sākumā šķita, ka tās ir parastas galvassāpes. Taču, kad tētim galva sāka sāpēt aizvien stiprāk, mamma izsauca ātro palīdzību. Es joprojām atceros, kā mediķi aizveda manu tēti. Es toreiz vēl neapjautu, ka tā bija pēdējā reize, kad redzēju viņu dzīvu. Pēc trim dienām mans tētis nomira. Viņam bija plīsusi aneirisma. Man bija tikai seši gadi.

Gadiem ilgi es sevi vainoju tēta nāvē. Atkal un atkal es atsaucu prātā, kā mediķi viņu aizved, un sev jautāju: ”Kāpēc es tikai stāvēju un neko nedarīju?” Raugoties uz padzīvojušiem cilvēkiem, kam bija kādas veselības problēmas, es domāju: ”Kāpēc viņi ir dzīvi, bet mans tētis ne?” Laika gaitā ar mammas palīdzību es iemācījos runāt par savām emocijām. Un, tā kā mēs esam Jehovas liecinieki, mēs saņēmām brīnišķīgu atbalstu no mūsu draudzes.

Daži domā, ka cilvēks sēro uzreiz pēc traģēdijas un drīz vien tiek tam pāri, taču ar mani tā nebija. Es patiesībā neizjutu īstas sēras, līdz nebiju sasniegusi pusaudža gadus.

Jauniešiem, kam nomiris kāds no vecākiem, es varu dot šādu padomu: ”Runājiet ar kādu par to, kā jūs jūtaties. Jo ātrāk jūs kādam pastāstīsiet par savām izjūtām, jo jums būs labāk.”

Pieredzot kādus svarīgus dzīves brīžus, man ir smagi apzināties, ka tētis nav kopā ar mani. Bet mani mierina Bībeles solījums, kas lasāms Atklāsmes 21:4, kur teikts, ka Dievs drīzumā ”noslaucīs visas asaras no [mūsu] acīm, un nāves vairs nebūs, arī bēdu, vaimanu un sāpju vairs nebūs”.”

DERIKS STĀSTA:

”Dažas no pašām jaukākajām atmiņām man saistās ar to, kā mēs ar tēti makšķerējām un devāmies pārgājienos pa kalniem. Viņam ļoti patika kalni.

Manam tētim jau kādu laiku bija problēmas ar sirdi. Es atceros, kā bērnībā reizi vai divas apmeklēju viņu slimnīcā. Bet es nesapratu, cik nopietna ir viņa slimība. Kad man bija deviņi gadi, tētis nomira.

Kad viņš nomira, es raudāju vienā laidā. Man bija sajūta, ka es smoku nost. Es negribēju ne ar vienu runāt. Nekad dzīvē es nebiju juties tik slikti, un es nevēlējos neko darīt. Jaunieši no baznīcas, pie kuras piederēju, sākumā parādīja interesi par mani, bet tā ātri noplaka. Cilvēki baznīcā izteicās, ka bija pienācis mana tēta  laiks, ka Dievs viņu ir aizsaucis pie sevis, ka viņš tagad ir debesīs un tamlīdzīgi. Šādi izteikumi mani nepārliecināja, bet es nezināju, kas Bībelē īsti teikts par šādiem jautājumiem.

Tad Jehovas liecinieki sāka manai mammai mācīt Bībeli, un vēlāk mēs ar brāli viņai pievienojāmies. Mēs uzzinājām, kādā stāvoklī atrodas mirušie un ka Dievs ir devis mierinošu solījumu piecelt viņus no nāves. (Jāņa 5:28, 29.) Taču visvairāk man palīdzēja vārdi no Jesajas grāmatas 41. nodaļas 10. panta, kur Dievs saka: ”Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu.” Apziņa, ka Jehova ir ar mani, man sniedza milzīgu mierinājumu manās bēdās, un tā tas ir joprojām.”

DŽĪNIJA STĀSTA:

”Kad man bija septiņi gadi, mana mamma nomira ar vēzi. Viss tajā dienā šķita nereāls. Mamma nomira mājās, un tur bija arī mani vecvecāki. Es atceros, ka visi bija ļoti klusi un ka pusdienās mums bija olu kultenis. Man bija sajūta, ka visa mana dzīve apgriežas kājām gaisā. Viss notika kā palēninātā filmā.

Tajā laikā un arī turpmākajos gados es domāju, ka man ir jābūt stiprai savas mazās māsiņas dēļ, tāpēc es apslēpu savas emocijas dziļi sirdī. Līdz pat šai dienai man ir tendence apspiest sāpīgus pārdzīvojumus, un tas nenāk par labu veselībai.

Es atceros mīlestību un atbalstu, ko mēs saņēmām no vietējās Jehovas liecinieku draudzes. Kaut arī mēs tikai nesen bijām sākuši apmeklēt sapulces valstības zālē, visi par mums gādāja, it kā mēs pazītu cits citu jau ļoti ilgi. Man šķiet, ka tētim vismaz gadu nevajadzēja gatavot pusdienas, jo pie durvīm kāds mums vienmēr bija atstājis ēdienu.

Man ir ļoti dārgi vārdi no 25. psalma 16. un 17. panta, kur psalmu sacerētājs Dievam lūdz: ”Pievērsies man un esi man žēlīgs, jo es esmu vientulis un lielās bēdās! Bailība pārņem manu sirdi, izved mani no manām bēdām!” Mani ļoti mierināja apziņa, ka bēdās es nekad neesmu viena. Dievs ir gatavs mani atbalstīt. Ar Bībeles palīdzību es esmu spējusi dzīvot tālāk un koncentrēties uz pozitīvām lietām, piemēram, uz Bībeles mierinošo solījumu par augšāmcelšanu. Es ceru atkal satikt savu mammu paradīzē uz zemes un iepazīt viņu, kad viņa būs pilnīgi vesela. (2. Pētera 3:13.)”

Vai jūs vēlētos vairāk uzzināt par to, kādu mierinošu vēsti Bībelē var atrast tie, kas sēro? Bez maksas lejupielādējiet brošūru ”Kad nomiris jums tuvs cilvēks”. Šo brošūru var atrast vietnē jw.org, sadaļā LITERATŪRA › GRĀMATAS UN BROŠŪRAS.