Izglītībai, kas balstīta uz Bībeli, piemīt milzīgs spēks, un tā var uzlabot cilvēku dzīvi. To apstiprina Rikardo un Andresa pieredzētais.

RIKARDO: 15 gadu vecumā, kad cilvēks ir viegli ietekmējams, es pievienojos kādai bandai. Maniem jaunajiem draugiem bija spēcīga ietekme uz mani. Man pat radās mērķis: es gribēju pavadīt desmit gadus cietumā! Iespējams, tas izklausās muļķīgi, taču tur, kur es dzīvoju, visi ar apbrīnu un cieņu izturējās pret tiem, kas kādu laiku bija atradušies ieslodzījumā. Es gribēju būt tāds pats kā viņi.

Manā dzīvē bija viss, kas saistās ar līdzdalību bandā, — narkotikas, sekss, vardarbība. Reiz man gadījās iesaistīties apšaudē, un man jau likās, ka mani nogalinās, tomēr man izdevās palikt neskartam. Pēc tam es sāku nopietnāk domāt par savu dzīvi un saviem mērķiem un nolēmu mainīties. Bet kā to izdarīt? Kas man varēja palīdzēt?

Vairākums manu radinieku nebija laimīgi; viņu dzīve bija problēmu pilna. Taču viens no maniem tēvočiem ar savu ģimeni bija izņēmums. Es zināju, ka viņi ir labi cilvēki un ka viņi dzīvo pēc Bībeles principiem. Reiz es no viņiem biju uzzinājis, ka Dieva vārds ir Jehova. Neilgi pēc apšaudes, ko pieminēju, es lūgšanā vērsos pie Jehovas, uzrunājot viņu vārdā, un lūdzu palīdzību. Man par pārsteigumu, jau nākamajā dienā pie manām durvīm pieklauvēja kāds Jehovas liecinieks. Viņš kļuva par manu Bībeles skolotāju.

Drīz sākās pārbaudījumi. Man bieži zvanīja agrākie draugi, kas aicināja kopīgi pavadīt laiku. Kaut arī tas nebija viegli, es atteicos no šiem piedāvājumiem. Es biju apņēmies turpināt Bībeles nodarbības, un es esmu priecīgs, ka tā arī rīkojos! Mana dzīve pilnībā izmainījās, un tagad es jūtos patiesi laimīgs.

Atceros, kā reiz lūgšanā stāstīju Dievam, ka savulaik es biju gatavs pavadīt desmit gadus cietumā, lai kļūtu par cienījamu bandas locekli. Tāpēc es viņam lūdzu, lai viņš man ļauj vismaz desmit gadus būt pilnas slodzes sludinātājam un palīdzēt citiem, tāpat kā sludinātāji reiz palīdzēja man. Dievs atbildēja uz manu lūgšanu, un es nu jau 17 gadus esmu pilnas slodzes sludinātājs. Un, starp citu, cietumā es tā arī nenokļuvu.

Turpretī daudzi no maniem agrākajiem draugiem pašreiz izcieš ilgu cietumsodu, savukārt citi jau ir miruši. Kad domāju par pagātni, es jūtos ārkārtīgi pateicīgs saviem radiniekiem, kas bija Jehovas liecinieki. Viņi nebaidījās atšķirties no citiem un dzīvot pēc Bībeles principiem. Es sāku viņus cienīt vairāk, nekā jebkad biju cienījis kādu no bandas locekļiem. Bet visvairāk es esmu pateicīgs Dievam, kurš man ir atklājis vislabāko ceļu dzīvē.

 ANDRESS: Es piedzimu un uzaugu nabadzīgā apkaimē, kur bija izplatīta tirgošanās ar narkotikām, naudas izspiešana, slepkavības un prostitūcija. Mans tēvs bija alkoholiķis un kokaīna lietotājs. Viņi ar māti pastāvīgi strīdējās un kāvās.

Jau ļoti agri es sāku lietot alkoholu un narkotikas. Lielāko daļu laika es pavadīju uz ielas — es zagu un pēc tam pārdevu nozagto. Kad es nedaudz paaugos, tēvs mēģināja uzlabot mūsu attiecības, bet darīja to atbilstoši savai sapratnei — viņš man iemācīja, kā slepus ievest valstī narkotikas un citas aizliegtas preces un tās pārdot. Tā es ātri nopelnīju lielu naudu. Tad kādu dienu mūsu mājās ieradās policija, mani apcietināja un vēlāk piesprieda piecus gadus cietumā par slepkavības mēģinājumu.

Kādu rītu pa cietuma skaļruņiem tika pārraidīts paziņojums, ka ieslodzītie tiek aicināti uz pārrunām par Bībeli, ko vadīs Jehovas liecinieki, un es nolēmu aiziet. Tas, ko es dzirdēju, skanēja saprātīgi, tāpēc es pieteicos Bībeles stundām, ko piedāvāja Jehovas liecinieki. Viņi nemēģināja pieskaņot Bībelē teikto tam, ko daudzi labprāt vēlas dzirdēt, bet paskaidroja man augstās morāles normas, kādas ir noteicis Dievs.

Drīz vien es sapratu, ka nespēšu veikt vajadzīgās izmaiņas, ja nesaņemšu palīdzību, it sevišķi tāpēc, ka citi ieslodzītie, kuriem nepatika tas, ka es biju sācis mācīties Bībeli, sāka man draudēt. Es lūdzu Jehovam spēku un gudrību, un viņš man palīdzēja. Man pat pietika drosmes, tēlaini runājot, pāriet pretuzbrukumā un stāstīt citiem ieslodzītajiem par Bībeli.

Kad man pienāca laiks iziet brīvībā, es biju tik ļoti uztraucies, ka patiesībā gribēju vēl palikt cietumā! Man aizejot, daži no ieslodzījuma biedriem māja man ar roku un daži pat ar sirsnību teica: ”Paliec sveiks, mazais mācītāj!”

Mani biedē doma par to, kas ar mani būtu varējis notikt, ja es nebūtu ļāvis Dievam sevi mācīt. Es esmu bezgala pateicīgs, ka Dievs mani mīl un ka viņš mani neuzskatīja par nelabojamu. *